Kultūras patēriņš: apmeklējums un līdzdalība

Īstenots pētījums par Rīgas Eiropas kultūras galvaspilsētas 2014 sociālo un ekonomisko ietekmi

Ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu īstenots pētījums “Rīgas Eiropas kultūras galvaspilsētas 2014 sociālā un ekonomiskā ietekme” (autori: Dārta Dīvāne, Līga Grīnberga, Uldis Spuriņš un Baiba Tjarve, biedrība “Culturelab”, 2015). Vaks

Tīklu teorija, kuras pirmsākumi meklējami datorzinātnē, mūsdienās tiek plaši pielietota arī sociālo procesu analīzē. Ar tās palīdzību tiek pētītas informācijas plūsmas sociālajos tīklos, preču un pakalpojumu starptautiskā tirdzniecība, terorisma uzbrukumi un daudzas citas sabiedriskās norises. Šajā ziņojumā tīklu teorija izmantota, lai vizualizētu Rīgas Eiropas Kultūras galvaspilsētas 2014 (Rīgas 2014) ietvaros notikušo kultūras projektu īstenotāju savstarpējās saites. Lielais programmas Rīga 2014 projektos iesaistīto kultūras nozares pārstāvju skaits un daudzās aktivitātes ļauj iegūt samērā vispusīgu Latvijas kultūras nozari raksturojošu momentuzņēmumu. Savukārt tīklojumu analīze ir labi piemērots rīks, lai šādu momentuzņēmumu izveidotu. Rīga 2014 projektu īstenotāju tīklā iekļauta informācija par 124 no 160 projektiem. Monetārā izteiksmē izveidotais tīkls parāda 8,1 mlj. euro jeb aptuveni 70% nodibinājuma administrētā finansējuma sadalījumu.

Pētījums apliecina ciešo kultūras sektora saikni ar tautsaimniecības sektoru. Neskaitot netiešo ietekmi un nodokļu maksājumus, jau pirmajā projektu īstenošanas fāzē ārpus kultūras sektora aģentiem tiek novirzīta apmēram viena trešā daļa no kultūras projektu finansējuma.

Pētījumā arī analizēts, kas ir tie aktori, kuri Rīga 2014 organizatoru tīklu savieno – te tika ņemti vērā dažādi sasaistes veidi – gan pēc finansiālā apjoma, gan saišu daudzuma, gan to attiecību intensitātes. Būtiskākais no aktoriem, kas saista dažādas tīkla daļas, ir nodokļi. Tomēr tīkls turas kopā ne tikai tāpēc, ka daudzas transakcijas apliekas ar nodokļiem. Ir virkne aktoru, kas savstarpēji sasaista ne tikai kultūras nozares pārstāvjus, bet visu tautsaimniecības sistēmu. No šādiem aktoriem tīklā nozīmīgi ir transporta pakalpojumi, degvielas patēriņš, sakaru pakalpojumi, viesnīcu pakalpojumi, pārtika un ēdināšana, būvmateriāli u.c. Vēl viena būtiska tautsaimniecības joma, kas ir saņēmusi lielāko daļu no ārpus kultūras sektorā tērētās projektu naudas, ir tehniskā un uzbūves nodrošinājuma iegāde (14% no kopējā finansējuma).

No veiktās analīzes varam arī labāk izprast kultūras sektora iekšējo struktūru un projektu organizatoru savstarpējās saiknes. Ja no kopējā tīkla izņem tos aktorus, kas darbojas ārpus kultūras sektora, kopumā var secināt, ka tīkls būtiski nav izmainījies. Projektu īstenotāji, kas darbojas kultūras sektorā, ir vienoti saistīti arī bez ārpus kultūras sektora aktoriem pamatā caur divu nosacītu grupu pārstāvjiem. Pirmkārt, tās ir nacionālas nozīmes kultūras institūcijas, kuras saņēmušas salīdzinoši daudz, bet nelielus maksājumus no daudziem projektu organizatoriem (piemēram, Latvijas nacionālais arhīvs, autoru biedrība AKKA/LAA u.c.). Otra grupa ietver kultūras institūcijas un aģentus, kas Rīga 2014 ietvaros bijuši salīdzinoši intensīvi iesaistīti dažādos projektos un dažādās kapacitātēs. Šī grupa ir saņēmusi mazāk maksājumus nekā pirmā, bet tie ir bijuši salīdzinoši lielāki. Turpiniet lasīt

Cēsīs notiks starptautiska konference „Inovatīvas kultūras norises kultūras pieminekļos”

Viduslaiku pils kinoEiropas Kultūras mantojuma dienu ietvaros 10.septembrī Cēsīs notiks diskusijas un labo piemēru prezentācijas par inovatīvām kultūras praksēm kultūrvēsturiskos pieminekļos.

Konferencē klausītāji tiks iepazīstināti ar pieredzi dažādu žanru mākslas norišu īstenošanā un jauno tehnoloģiju izmantošanā kultūras mantojuma vietās Latvijā, Igaunijā un Norvēģijā, diskutējot par kopīgiem izaicinājumiem vietas autentiskuma sagalabāšanā un auditorijas piesaistīšanā.

Unikāla kultūrvēsturiska vide var kalpot ne tikai kā pievilcīgs fons mākslas baudīšanai, bet kopīgā sinerģijā ar vēstures mantojumu radīt jaunu pievienoto vērtību auditorijai, ja kultūras notikuma saturs tiek veidots, respektējot vietas vēsturisko stāstu un iepriekšējo paaudžu atstāto mantojumu. Šis nav viegls uzdevums māksliniekiem un kultūras pieminekļu apsaimniekotājiem, tomēr ieguldot pūles, iespējams iegūt pārsteidzošus rezultātus un auditorijas novērtējumu.

Konferencē nozares interesenti varēs gūt iedvesmu nākotnes plānu realizācijai un iepazīties ar dažādiem labas prakses piemēriem. Speciālisti no Latvijas, Igaunijas un Norvēģijas stāstīs, kā kultūras mantojuma vietās var uzturēt mūsdienīgas tradīcijas, kā izmantot jaunās tehnoloģijas kultūras pieminekļu popularizēšanai, kā autentiskā vidē veidot mākslinieku rezidences un kā panākt, lai kultūras pieminekļi kalpotu kā radošas vietas gan vietējo iedzīvotāju tālākizglītībai, gan kā atraktīvs galamērķis tūristiem.

Uz konferenci tiek aicināts ikviens interesents, piesakot savu dalību līdz 8.septembrim. Konferences darba valoda – angļu. Dalība konferencē ir bez maksas, bet vietu skaits ir ierobežots.

Konferences programma: Conference program Cesis 100915

Reģistrēšanās, aizpildot pieteikuma anketu tiešsaistē https://goo.gl/IapSKs Turpiniet lasīt

Atziņas no Eiropas Radošo uzņēmumu atbalsta centru foruma Lisabonā

Creative_Hub_ForumIeva Zemīte,
Latvijas Kultūras akadēmijas docente,
Darba grupas locekle Starpdisciplināra kultūras, izglītības un radošo industriju atbalsta centra izveidē ēku kompleksā Miera ielā 58A, Rīgā

http://ievazemite.weebly.com/

Radošo kvartālu attīstība Rīgā ir šobrīd uzmanības centrā. Lai pārliecinatos, ka diskutējot par Tabakas fabrikas radošā kvartāla attīstības scenārijiem, ņemam vērā Eiropā aktuālo redzējumu radošās uzņēmējdarbības attīstības veicināšanai, 2015.gada sākumā devos uz Lisabonu, kur vienkopus tika aicināti jomas profesionāļi pirmajā Europe Creative Hubs Forum.

Forumā nonācu pie šādiem secinājumiem.

Pirmkārt, forums apstiprināja tēzi par nepieciešamību iezīmēt pilsētas kartē koncentrētu radošo industriju kvartālu. Pētnieki ir pierādījuši, ka starp pilsētu un radošajām industrijām pastāv simbiozes attiecības, kuru rezultātā veidojās telpiska radošo uzņēmumu sablīvēšanās vienā aglomerātā jeb klasteri.[1]. Lai arī forumos, diskusijās un politikas plānošanas dokumentos trūkst vienota skatījuma un precīzu definīciju jēdzieniem – HUB (uzņēmējdarbības atbalsta punkts), klasteris, TechLab vai LivingLab (tehniska vai ideju laboratorija), tomēr vienojošais elements saskaņā ar pētnieku Ronalda Martina un Pīters Sanleja vērtējumu ir priekšplānā izvirzītie faktori – sociālo tīklu veidošanas un sadarbības partneru atbalsta nozīme. Radošajiem uzņēmējiem ir nepieciešams atbalsts, jo tie strādā ar inovatīviem (tātad augsta riska) risinājumiem, radot augsni jaunu produktu attīstībai un iniciatīvām, kuras rodas tikai tad, kad sasniegts noteikts daudzums jeb kritiskā masa. Koncentrēšanās noteiktā vietā – kvartālā vai klasterī dod iespēju nepieciešamo kritisko masu sasniegt ātrāk, tāpēc universitātes Eiropā (Aalto University, University of Porto PT, Cardiff University) rod iespēju izmantot esošo situāciju – studentus kā akseleratorus radošās uzņēmējdarbības virzībai.

Turpiniet lasīt

Kultūras auditorija: šodien, rīt, parīt [papildināts ar prezentāciju]

Biedrība “Culturelab” sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju, Latvijas Nacionālo kultūras centru un Sociālo procesu analīzes aģentūru aicina kultūras pētniekus, organizatorus, kultūrpolitikas veidotājus un interesentus uz sarunu “Kultūras auditorija: šodien, rīt, parīt”, kas notiks 2015. gada 5. martā plkst. 14:00-17:00 Latvijas Nacionālajā kultūras centrā, Pils laukumā 4.

Tikai neliels skaits Latvijas iedzīvotāju regulāri apmeklē kultūras pasākumus; pašlaik seniori ir mazāk aktīva apmeklētāju grupa, bet nākotnē tā kļūs par vienu no būtiskākajām auditorijas grupām; personīga līdzdalība kultūras aktivitātēs un amatiermākslā var pozitīvi ietekmēt kultūras patēriņu; nav konkrētu mediju, kas spētu vienlīdz uzrunāt visas auditorijas grupas; tāpat arī Latvijas sabiedrībā nav izteiktu kultūras jomas viedokļu līderu. Tie ir tikai daži no secinājumiem, kas atspoguļoti 2014. gada nogalē biedrības “Culturelab” ar VKKF atbalstu veiktajā pētījumā “Latvijas iedzīvotāju kultūras patēriņš un līdzdalība kultūras aktivitātēs 2007-2014: pētījumu dati un statistika”, kas nodrošina plašu informāciju un datus par kultūras patēriņa un līdzdalības tendencēm pēdējo septiņu gadu laikā. Savukārt vērtēt reģionālo kultūras patēriņu un līdzdalību ļauj biedrības “Haritas” un Latvijas Kultūras akadēmijas īstenotais pētījums “Kultūras patēriņš Vidzemē: kultūras pieejamība un iedzīvotāju līdzdalība kultūras norisēs”(2014).

Balstoties šo un vēl citu pētījumu datos, var identificēt galvenos izaicinājumus, ar ko sastapsies kultūras jomas un kultūras organizāciju vadītāji tuvākā un tālākā nākotnē. Pētījumu autori aicina uz sarunu kultūras organizāciju vadītājus un projektu veidotājus, visus, kas iesaistīti kultūras piedāvājuma veidošanā un darbā ar auditoriju, kā arī kultūrpolitikas plānotājus un īstenotājus.

Sarunas mērķis ir kopīgi meklēt risinājumus kultūras auditorijas ilgtspējas nodrošināšanai, sekmējot pierādījumos balstītu kultūras jomas attīstību.

Sarunu vadīs kultūras socioloģe Maija Spuriņa, ar pētījumu datiem iepazīstinās LKA Zinātniskās pētniecības centra vadītāja Anda Laķe, pētnieks Gints Klāsons, ekonomists Uldis Spuriņš un biedrības “Culturelab” un LKA Zinātniskās pētniecības centra pētniece Baiba Tjarve.

Sarunai reģistrēties šeit. [Lielā dalībnieku skaita dēļ reģistrācija beigusies.]
Programma.

Prezentācija (pdf)

Amatiermāksla kā pilsoniskās līdzdalības forma

Jānis Daugavietis, sociologs

Mūsdienu rietumu pasaules politikās arvien vairāk tiek akcentēta kultūras līdzdalības (cultural participation), jo īpaši amatiermākslas, sociālā nozīme. Tiek uzskatīts, ka kultūras līdzdalība ir viens no pilsoniskās līdzdalības veidiem, kas, savukārt, ir priekšnoteikums demokrātiskas un labklājīgas sabiedrības veidošanai. Jo aktīvāki būs iedzīvotāji (vēlēšanās, demonstrācijās un piketos, labdarībā, brīvprātīgajā darbā, apkaimju uzkopšanā, ziedošanā, nevalstiskajās organizācijās), jo plaukstošāka būs kopiena, pilsēta, valsts.

Šajā rakstā īsi izskaidrošu amatiermākslas sociālo lomu, kā un kāpēc tā pēdējās desmitgadēs kļuvusi par arvien biežāk piesauktu un dažbrīd arī izmantotu instrumentu sabiedrības attīstīšanas plānos un projektos. Lai to izprastu, no sākuma pievērsīšos ‘teorijai’ (pilsoniskās sabiedrības un sociālā kapitāla koncepcijām), tad aplūkošu moderno ‘attīstības’ diskursu. Turpinājumā izklāstīšu tos pieņēmumus, uz kuriem balstīta amatiermākslas izmantošanas prakse attīstības un kultūras politikās.

Pilsoniskās sabiedrības pieeja un sociālais kapitāls

Pilsoniskās sabiedrības pieeja postulē, ka ideāla ir tāda valsts, kurā ir ne tikai spēcīgs valsts aparāts, brīvi un autonomi pilsoņi (iedzīvotāji), bet arī ietekmīgas iedzīvotāju brīvprātīgās asociācijas – biedrības, neformālas apvienības, arodbiedrības, draudzes u.t.t. Tās kopumā veido t.d. pilsonisko sabiedrību, kas ir kā pretsvars vai citos gadījumos – atbalsts – tādām pārindividuālām un spēcīgām varas formām kā valsts, birokrātiskais aparāts, baznīca, ekonomiskie vai politiskie lieluzņēmumi, organizācijas. Tāpēc ir vēlams, lai pēc iespējas plašāks pilsoņu loks būtu iesaistīts kādā brīvprātīgā asociācijā vai pat vairākās. Kopienai, kurā izveidojies blīvs brīvprātīgo asociāciju tīkls, ir lielākas izredzes attīstīties gan sociāli, gan ekonomiski.

Mūsdienās šādu ideju no jauna aktualizēja amerikāņu politologs Roberts Patnams (Robert Putnam) grāmatā „Demokrātija darbā: mūsdienu Itālijas pilsoniskās tradīcijas” („Making Democracy Work: Civic Traditions in Modern Italy”) . Analizējot Itālijas reģionu attīstību ilgā vēstures posmā (sākot ar XII gs.), autors secina, ka veiksmīgāki savā attīstībā bijuši ‘vispilsoniskākie’ (most civic) reģioni, t.i., tie reģioni, kuros bijis lielākais brīvprātīgo asociāciju blīvums. Par brīvprātīgajām asociācijām Patnams uzskata jebkādas – gan savstarpējās palīdzības un ekonomiskās sadarbības, gan arī brīvā laika pavadīšanas – pilsoņu apvienības. Darbojoties asociācijās, pilsoņi iemācās sadarboties. Konfliktu demokrātiska risināšanas, kompromisu panākšanas, kopīgā labuma idejas un prakses pieredze vēlāk pilsoņiem palīdz veidot veiksmīgākas politiskās apvienības un galu galā – efektīvākas un demokrātiskākas pārvaldes institūcijas, kas ir galvenie priekšnosacījumi, lai kopiena, reģions attīstītos, pieaugtu tās ekonomiskā un sociālā labklājība.

Patnams sava pieņēmuma skaidrošanai izmanto ‘sociālā kapitāla’ jēdzienu, to definē, izmantojot trīs konkrētākus jēdzienus: uzticēšanās, tīkli, abpusējība. Tas ir brīvprātīgo asociāciju darbības blakusprodukts, kas pieaug un uzkrājas sociālajā struktūrā, tieši un pozitīvi ietekmējot kopienu un caur to veicinot arī reģiona un valsts attīstību.

Kultūras kontekstā būtiski ir tas, ka sociālais kapitāls var būt arī kultūras līdzdalības nejaušās sekas jeb neplānotais blakusprodukts. Tātad, dziedot korī vai dejojot kolektīvā, mēs ne tikai gūsim prieku, jaunus draugus un jaunas zināšanas un prasmes, bet šī aktivitāte vairos arī kopienas un visas sabiedrības sociālo kapitālu, un tas, savukārt, sabiedrību padarīs labāku.

Turpiniet lasīt

Darba tirgus izmaiņas 21. gadsimtā II: Leonardo da Vinči portfolio karjera

Bc. art. Agnese Treimane, Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūras studente

Turpinot rakstu sēriju (pirmais raksts šeit) par radošo personu nodarbinātības veidiem, šajā rakstā jau konkrētāk par dažādiem nestandarta nodarbinātības veidiem, kas raksturīgi mūsdienu sabiedrībā un izplatīti radošajās profesijās. Tāpat tiks sniegts Latvijas radošo personu situācijas raksturojums.

Saskaņā ar individualizācijas konceptu (Ulrich Beck), jaunu darba formu veidošanās ir tikai likumsakarīga, jo aizvien vairāk iniciatīvas un izvēļu nokļūst indivīdu rokās. Darbs un tirgus ienāk cilvēku personīgajā laikā un telpā. Darbinieki darbu ņem uz mājām vai strādā no mājām, kļūst par pašnodarbinātajiem, kļūstot par sava darba menedžeriem, darba vietas kļūst elastīgākas, zaudējot stingru darba laiku u. tml. Mūsdienu darba struktūra balstās nestandarta modeļos.

Pašnodarbinātība

Pirms industriālā kapitālisma iestāšanās neatkarīgs zemkopis, amatnieks, tirgotājs, tēlnieks u.t.t. bija darba struktūras pamatforma. 20. gadsimta otrajā pusē pašnodarbināto skaits sācis pieaugt. To stimulējuši dažādi faktori, piemēram, de-industrializācija un pakalpojumu jomas aktivizācija, organizāciju vēršanās uz elastīgumu u.tml. Arī virzība arvien tuvāk nišu mārketingam (individualizēts patēriņš) radīja jaunas tirgus struktūras un darbavietas, no kurām daudzām varēja piemērot pašnodarbinātības darba modeli. Lai gan ekonomiskā situācija piespiedusi daudzus pievērsties neatkarīgam darbam, daudzi to izvēlas paši – šāds modelis ļauj izbēgt no biroja vides un koncentrēties uz projektiem, kas nes personīgu piepildījumu (Sarah Horowitz). Tāpēc lielākā daļa pašnodarbināto strādā vieni.

Lai gan šķiet, ka būt pašnodarbinātajam ir lieliska iespēja, jo tiek iegūta neatkarība no darba devēja, iespējams plānot laiku pēc saviem ieskatiem, freelance jomā nodarbinātie ir pakļauti augstam riskam. Lai cik lielu brīvību solītu pašnodarbinātā statuss, tiklīdz cilvēks iesaistās kādā projektā, tam vienalga ir jāiekļaujas termiņos, jāierodas laikā u.t.t. Pašnodarbinātie, lai gan ir mazāk atkarīgi no darba devēja kontroles, tik un tā ir atkarīgi no klientiem un ierēdņiem (netiešā kontrole), tie strādā garas, nesabiedriskas (sociāli nošķirtas) stundas par nenoteiktu un relatīvi zemu atalgojumu, paļaujoties uz ģimenes locekļiem kā palīgpersonālu.

Latvijā pašnodarbināto skaits vidēji veido mazāk nekā 10% no visa nodarbināto skaita, 2013. gadā tie bija 6,5%. Protams, šis nodarbinātības veids īpaši raksturīgs radošo profesiju pārstāvjiem (pētnieki, mūziķi, mākslinieki, fotogrāfi u.tml.). 2012. gadā veiktajā radošo personu pētījumā 18% aptaujāto norādījuši, ka veikuši radošo darbu kā pašnodarbinātie. Tāpat 14% 2011. gadā aptaujāto kultūrizglītības iestāžu absolventu norādījuši, ka strādājuši kā pašnodarbinātie, savukārt 2007. gadā tādi bijuši vien 5%, kas norāda uz tendences popularitātes pieaugumu.Bilde

Avots: Radošo personu situācija Latvijā 2012.gadā. Rīga: Latvijas Kultūras akadēmija, 2013.

Multi-aktivitāte jeb portfolio tipa karjera

Viena no būtiskām darba tirgū vērojamajām izmaiņām ir darba attiecību veida pluralizācija. Arvien vairāk cilvēku kombinē dažāda veida darba attiecības, īstenojot tās paralēli. Tradicionāli to dēvē par multi-aktivitāti, tomēr pēdējo gadu ietvaros šo tendenci sāk dēvēt par portfolio tipa karjerām (Barrie Hopson, Sarah Brooks). Žurnālists, fotogrāfs, pasniedzējs vienā personā – tā ir izplatīta parādība mūsdienu ekonomikā. Portfolio tipa karjeras veidojas, operējot ar vairākām identitātēm. Portfolio karjeru īstenotājus nereti dēvē par slashers (slīpsvītriniekiem) – žurnālists/fotogrāfs/pasniedzējs. Šī darba modeļa īstenotājiem jāiemācās rīkoties ar savu laiku, sadalot to mazākās, nošķirtās vienībās, un mainīgs, nestabils darba grafiks ir viņu ikdiena.

„Atbilstoši mūsdienu terminoloģijai Leonardo da Vinči būtu īstenojis portfolio karjeru. Kā gleznotājs, skulptors, izgudrotājs, arhitekts, mūziķis, rakstnieks un vēl daudz kas cits viņš bija renesanses vīrs tradicionālā uztvērumā.” (Sarah Brooks)

Turpiniet lasīt

Follow

Get every new post delivered to your Inbox.

Join 31 other followers