Kas ir radošā ekonomika un radošās industrijas? Atbildi uz šo jautājumu meklē Donna Gelfi intervijā ar Džonu Haukinu “Domājot par radošuma un radošās ekonomikas dzinējspēku”. 2001.gadā Džons Haukins (John Howkins) publicēja grāmatu “Radošā ekonomika: kā cilvēki no idejām rada naudu”. Tā uzreiz kļuva par atskaites punktu tiem, kas meklē radošuma un biznesa satikšanās asi.
Culturelab.com lasītāji var iepazīties ar intervijas fragmentu latviešu valodā, bet pilnu versiju angļu valodā izlasīt šeit.
Donna Gelfi: Kas jūs iedvesmoja vai precīzāk, kas bija pagrieziena punkts, lai jūs pievērstos “radošumam”?
Džons Haukins: 1990.gadu beigās notika koncentrēšanās uz tehnoloģijām, uz datoriem un informāciju tehnoloģijām (IT): dot.com uzplaukums, tīmeklis, internets, bet man likās, ka tam visam lielā mērā pietrūkst tas, kas mani un manu biznesu uztur pie dzīvības, tas ir – indivīdi ar savām idejām. Man šķita, ka zināmā mērā viņus ignorē un aizstāj ar tehnoloģijām, es vēlējos atgriezties pie cilvēkiem, kam ir idejas: kā cilvēki iedvesmojas idejām, kā viņi kopā strādā, lai attīstītu idejas, kā viņi reizēm dodas prom un dara savu, un vēl – kā viņi aizsargā šīs idejas un tās attīsta, lai no tām veidotu biznesu. [..]
D.G.: Tātad tas aizsākās ar ideju par “idejām”? Tad jūs sarakstījāt grāmatu, ko sauc “Radošā ekonomika”. Jūs no radošā indivīda pievēršaties radošajai ekonomikai, kas tas par lēcienu.
Dž.H.: Jā gan, bet patiesībā, paskatieties – visi lielie veiksmīgie uzņēmumi balstās uz viena vai divu indivīdu piedāvātām idejām kaut ko darīt citādāk vai labāk nekā to dara citi, – tā ir būtība. Sākotnēji es pievērsos mākslai, kultūras nozarei, kas parasti tiek uzskatīta par radošo industriju, bet patiesībā es domāju, ka jāskatās plašāk. Domāju, ka tas ir aktuāli ne vien tā saucamajās radošajās industrijās, bet praktiski jebkurā jomā – pilsētu plānošanā, pilsētu transporta tīklā, viesnīcu menedžmentā un visur citur. Un nonākam pie atziņas, ka indivīdos slēpjas neparasti talanti, tiem jāļauj attīstīties korporatīvā formā. [..]
D.G.: Tad kā jūs definētu “radošo ekonomiku”?
Dž.H.: Es domāju, ka to varētu definēt kā ekonomiku, kur pamata izejmateriāli un gala produkcija ir idejas. Es arī teiktu, ka tā ir ekonomika, kur lielākā daļa cilvēku pavada lielāko daļu sava laika, lai domātu par idejām. Tā ir ekonomika vai sabiedrība, kur cilvēki uztraucas, domā par savām spējām radīt ideju, kur viņi nestrādā rutīnas un vienveidīgu darbu vienkārši no 9 līdz 17. [..]
D.G.: “Radošās industrijas”. Kas tās ir?
Dž.H.: (smejas) Tas ir jautājums, no kura es parasti izvairos. Bet es jums pateikšu, kas tās ir. Ir saraksts ar apmēram 14 nozarēm – reklāma, arhitektūra, māksla, amatniecība, dizains, mode, izdevējdarbība, kino un video, TV un radio, interaktīvo spēļu programmatūra, mūzika, skatuves mākslas, fotogrāfija, programmatūras un datorpakalpojumi – šīs nozares lielākā daļa valstu ir pieņēmušas un tās saistītas ar mākslu. Tagad savā grāmatā esmu pievienojis arī nozares, kas balstās ne tikai uz mākslu, bet arī uz zinātni, rakstot grāmatu, es kļuvu pielaidīgāks. Lai arī es daudz runāju par radošajām industrijām, jo tā ir frāze, ko saprot valdības un ko izmanto WIPO un Apvienoto Nāciju konference par tirdzniecību un attīstību (UNCTAD). Tādēļ tā ir pareiza frāze. Tajā pat laikā zināms radošums, par ko es runāju, pastāv gandrīz it visur. Ja es vadītu viesnīcu, nodarbotos ar tūrisma biznesu, kas nodrošinātu, vai mana viesnīca darbojas veiksmīgi vai nē, ja vien tā piedāvā atbilstošu istabu par atbilstošu cenu, tā apkalpo klientus u.c.? Bet ja būtu kritisks stāvoklis vai īpašas prasības, pie kā tad es vērstos? Vai es došos pie bārmeņa? Droši vien nē. Man būt jāvēršas pie kāda, kurš ir radošs. Ja es veidoju aptieku vai vadu jahtu ostu, man nepieciešami cilvēki, kas izdomātu jaunas idejas, kā dažādot mūsu preces vai pakalpojumus un padarīt tos atšķirīgus no citiem. [..] Tādā nozīmē radošums var attiekties uz jebko.
“Autortiesību nozares” sastāv no nozarēm, kas rada autortiesības vai radniecīgus darbus kā savu galveno produktu. … “Patentu nozares” sastāv no nozarēm, kas ražo vai darbojas ar patentiem… “Preču zīmju un dizaina nozares” ir plašāk izplatītas, to neierobežotība un daudzveidība tās padara mazāk atšķirīgas. Kopumā ņemot, šīs četras nozares veido “radošās industrijas” un “radošo ekonomiku”. To definīcija ir strīdīga. Lai arī līdz šim visas definīcjas sakrīt ar starptautisko praksi, tomēr par šo vienu nav īstas vienprātības.”
D.G.: Tādēļ, mēģinot definēt radošās industrijas, nevajadzētu aprobežoties ar noteiktām nozarēm?
Dž.H.: Nē. Tradicionālā rūpniecība un tradicionālās pakalpojuma industrijas pamatā nav radošas, bet, ja jūs izmantosiet radošo perspektīvu rūpniecībā un pakalpojuma industrijā, būs ļoti interesants rezultāts. Piemēram, mašīnas ir tradicionālā rūpniecība, bet ja salīdzina amerikāņu un japāņu mašīnu rūpniecību, viena no tām abām ir nesalīdzināmi radošāka. Tas visu izskaidro. Daži cilvēki ļoti koncentrējas uz radošuma tradicionālo izpratni, bet tas neaptver visu gleznu. Mans gleznotais audekls ir daudz lielāks, daudz ietilpīgāks par to. Tas aptver visu, ko mēs darām. Man ļoti negribas ierobežot. Man ir prieks, ka Apvienotās Karalistes valdība, kas aizsāka šo ierobežojošo radošuma attiecināšanu uz mākslu, tagad skatās daudz plašāk un atvērtāk.
D.G.: Vai Apvienotās Karalistes valdība nesāka ar kultūras mantojumu?
Dž.H.: Jā, bet tas jau bija ļoti sen. Tā bija Konservatīvo valdība, kas strādāja līdz 1997.gadam. Leiboristi pārņēma radošo industriju ideju ap 1990.gadu vidu. Viņi vēlējās izstrādāt pilnīgi jaunu pieeju mākslai, mākslas finansēšanai. Leiboristu kultūras sekretārs Kriss Smits (Chris Smith) uzskatīja, ja viņš runās par mākslas ekonomisko efektivitāti, tad saņems vairāk naudas no valsts kases. Ja Kriss Smits teiks “Es vēlos 500 miljonus £ vai pat 1 biljonu £, lai izveidotu darbavietas mākslas jomā, radītu ekonomisko aktivitāti, maksātu nodokļus u.c.”, tad premjerministrs atbildēs “Jā, jā, protams, tūlīt…u.t.t….” Tas nepārprotami bija prezentācijas triks, lai no valdības saņemtu vairāk naudas, un tas bija veiksmīgs gājiens. To pieņēma, un visi teica: “Ak, mans Dievs, mākslai ir ne tikai mākslinieciskā vērtība, bet arī ekonomiskā nozīmība.” Tā ir vienkārša ideja, un tagad mēs visi zinām šo ideju. Tagad ir laiks doties tālāk.
D.G.: Vai šai “radošajai ekonomikai” nepieciešams jauns biznesa modelis?
Dž.H.: Jā, turklāt man šķiet, ka viens modelis veidojas. Es grāmatā aprakstīju dažus modeļus, kā cilvēki attīsta savu biznesu, un tie joprojām ir spēkā. Šodien cilvēki savu biznesu veido daudz vairāk sadarbojoties, atvērtāk. Tas vairāk tiek sadrumstalots. Un lielākoties tas darbojas. Domāju, ka jānoiet garš attīstības ceļš. Nekas nebūs gatavs jau rīt uz pusdienas laiku, jo ir nepieciešamas pārmaiņas skološanā, izglītībā, koledžās. Cilvēkiem jāmaina attieksme (attiecībā uz riskiem un savstarpējām attiecībām). Piemēram, Londonā ir neparasti sadrumstalots, daudzveidīgs un sadarbībai atvērts darbības modelis. Ja jums ir ideja, jūs atradīsiet organizāciju, cilvēku loku, draugus, kas teiks: “Tas ir brīnišķīgi, lieliski.” Un tā kādā pusducī valstu visā pasaulē, bet ne vairāk. Aizsākums tam visam ir sadarbība atklātā pirmkoda un bezmaksas programmatūras kontekstā, bet tas attīstās daudz plašāk. Tas ir ļoti nozīmīgi. [..] Mēs nonākam pie sākuma, pie tā, ka katram var būt ideja. Ja jūs iesaistāt pietiekami daudz cilvēku, vienalga, vai jūs viņus saucat par kolēģiem, par lietotājiem vai klientiem, vai zinātniekiem, vienalga kā, ja vien jūs iesaistāt dažādus cilvēkus, jūs to visu paveiksiet daudz ātrāk. Ir jābūt diezgan prasmīgam, lai no cilvēkiem veidotu komandu vai sadarbības modeli, jo katram jāatrod sava vieta, kas balstās uz viņa stipro pusi – “lai kāda būtu tava ideja, es to patiešām novērtēju” – veidojot viņus par komandu, kas sadarbojas. Ir grūti to visu sabalansēt.
“Visvērtīgākā valūta nav nauda, bet idejas un intelektuālais īpašums, kas ir netverams un ļoti mobils. Radošuma menedžēšana liek uzsvaru uz uzņēmīgu, savlaicīgu, īslaicīgu, ārkārtas darba stilu.”
CultureLab 