Kategorija: Radošās industrijas

Bc. art. Agnese Treimane, Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūras studente

Turpinot rakstu sēriju (pirmais raksts šeit) par radošo personu nodarbinātības veidiem, šajā rakstā jau konkrētāk par dažādiem nestandarta nodarbinātības veidiem, kas raksturīgi mūsdienu sabiedrībā un izplatīti radošajās profesijās. Tāpat tiks sniegts Latvijas radošo personu situācijas raksturojums.

Saskaņā ar individualizācijas konceptu (Ulrich Beck), jaunu darba formu veidošanās ir tikai likumsakarīga, jo aizvien vairāk iniciatīvas un izvēļu nokļūst indivīdu rokās. Darbs un tirgus ienāk cilvēku personīgajā laikā un telpā. Darbinieki darbu ņem uz mājām vai strādā no mājām, kļūst par pašnodarbinātajiem, kļūstot par sava darba menedžeriem, darba vietas kļūst elastīgākas, zaudējot stingru darba laiku u. tml. Mūsdienu darba struktūra balstās nestandarta modeļos.

Pašnodarbinātība

Pirms industriālā kapitālisma iestāšanās neatkarīgs zemkopis, amatnieks, tirgotājs, tēlnieks u.t.t. bija darba struktūras pamatforma. 20. gadsimta otrajā pusē pašnodarbināto skaits sācis pieaugt. To stimulējuši dažādi faktori, piemēram, de-industrializācija un pakalpojumu jomas aktivizācija, organizāciju vēršanās uz elastīgumu u.tml. Arī virzība arvien tuvāk nišu mārketingam (individualizēts patēriņš) radīja jaunas tirgus struktūras un darbavietas, no kurām daudzām varēja piemērot pašnodarbinātības darba modeli. Lai gan ekonomiskā situācija piespiedusi daudzus pievērsties neatkarīgam darbam, daudzi to izvēlas paši – šāds modelis ļauj izbēgt no biroja vides un koncentrēties uz projektiem, kas nes personīgu piepildījumu (Sarah Horowitz). Tāpēc lielākā daļa pašnodarbināto strādā vieni.

Lai gan šķiet, ka būt pašnodarbinātajam ir lieliska iespēja, jo tiek iegūta neatkarība no darba devēja, iespējams plānot laiku pēc saviem ieskatiem, freelance jomā nodarbinātie ir pakļauti augstam riskam. Lai cik lielu brīvību solītu pašnodarbinātā statuss, tiklīdz cilvēks iesaistās kādā projektā, tam vienalga ir jāiekļaujas termiņos, jāierodas laikā u.t.t. Pašnodarbinātie, lai gan ir mazāk atkarīgi no darba devēja kontroles, tik un tā ir atkarīgi no klientiem un ierēdņiem (netiešā kontrole), tie strādā garas, nesabiedriskas (sociāli nošķirtas) stundas par nenoteiktu un relatīvi zemu atalgojumu, paļaujoties uz ģimenes locekļiem kā palīgpersonālu.

Latvijā pašnodarbināto skaits vidēji veido mazāk nekā 10% no visa nodarbināto skaita, 2013. gadā tie bija 6,5%. Protams, šis nodarbinātības veids īpaši raksturīgs radošo profesiju pārstāvjiem (pētnieki, mūziķi, mākslinieki, fotogrāfi u.tml.). 2012. gadā veiktajā radošo personu pētījumā 18% aptaujāto norādījuši, ka veikuši radošo darbu kā pašnodarbinātie. Tāpat 14% 2011. gadā aptaujāto kultūrizglītības iestāžu absolventu norādījuši, ka strādājuši kā pašnodarbinātie, savukārt 2007. gadā tādi bijuši vien 5%, kas norāda uz tendences popularitātes pieaugumu.

Avots: Radošo personu situācija Latvijā 2012.gadā. Rīga: Latvijas Kultūras akadēmija, 2013.

Multi-aktivitāte jeb portfolio tipa karjera

Viena no būtiskām darba tirgū vērojamajām izmaiņām ir darba attiecību veida pluralizācija. Arvien vairāk cilvēku kombinē dažāda veida darba attiecības, īstenojot tās paralēli. Tradicionāli to dēvē par multi-aktivitāti, tomēr pēdējo gadu ietvaros šo tendenci sāk dēvēt par portfolio tipa karjerām (Barrie Hopson, Sarah Brooks). Žurnālists, fotogrāfs, pasniedzējs vienā personā – tā ir izplatīta parādība mūsdienu ekonomikā. Portfolio tipa karjeras veidojas, operējot ar vairākām identitātēm. Portfolio karjeru īstenotājus nereti dēvē par slashers (slīpsvītriniekiem) – žurnālists/fotogrāfs/pasniedzējs. Šī darba modeļa īstenotājiem jāiemācās rīkoties ar savu laiku, sadalot to mazākās, nošķirtās vienībās, un mainīgs, nestabils darba grafiks ir viņu ikdiena.

„Atbilstoši mūsdienu terminoloģijai Leonardo da Vinči būtu īstenojis portfolio karjeru. Kā gleznotājs, skulptors, izgudrotājs, arhitekts, mūziķis, rakstnieks un vēl daudz kas cits viņš bija renesanses vīrs tradicionālā uztvērumā.” (Sarah Brooks)

Turpināt lasīšanu “Darba tirgus izmaiņas 21. gadsimtā II: Leonardo da Vinči portfolio karjera” →

Bc. art. Agnese Treimane, Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūras studente

Runāt par īpašām darba attiecībām radošajā jomā mūsdienās ir arvien grūtāk, jo vispārējā darba tirgus struktūra un darbības mehānismi ir mainījušies, izlīdzinot krasās atšķirības starp radošā darba veicējiem (māksliniekiem, radošām personām) un pārējiem (ne-mākslas vides) profesionāļiem. Individuāls pasūtījumu darbs, nenormēts darba laiks, strādāšana projektu ietvaros, multi-aktivitāte u.c. vairs nav radošās jomas monopols, šobrīd tās ir globāla konteksta darba tirgus parādības. Pirmajā rakstā apskatīta jaunā darba paradigma un tas, kā laika gaitā mainījusies darba jēga un forma, savukārt otrajā rakstā runāts par dažādajiem veidiem, kā radošas personas mūsdienās tiek nodarbinātas – pašnodarbinātība, darbs mājās, portfolio tipa karjera, nepilna laika darbs, kā arī, balstoties uz Latvijas pētījumu datiem, analizēti Latvijas darba tirgum raksturīgākie mākslinieku nodarbinātības veidi.

Jaunā darba paradigma

Būtiskas izmaiņas darba paradigmā (darba uztverē un tajā īstenošanas modelī, kas tiek uztverts kā norma) notikušas, sākot ar pēdējo gadsimtu miju, ko lielā mērā izskaidro vēsturiskais konteksts. Agrāk darbs tika uztverts kā vienots, visu cilvēku veikts veselums un neatņemama dzīves sastāvdaļa, cilvēka „dabiskais stāvoklis” un primārā aktivitāte. Šādu darba paradigmu īpaši veicināja pastāvošā protestantisma ētika, kuras būtība – darbs ir cilvēka galvenais dzīves mērķis. Mūsdienās darbs vairs nav centrālā cilvēka dzīves daļa un „droša ass, ap ko veidot savu identitāti un visus dzīves plānus. Tāpat tas vairs netiek uztverts kā sabiedrības ētiskais pamats vai individuālās dzīves ētiskais centrs. Tagad darbs līdz ar citām aktivitātēm iegūst pārsvarā estētisku nozīmi. No tā tiek sagaidīts, ka tas dos prieku pats par sevi, nevis tiks mērīts pēc tā, cik lielu efektu tas atstāj” uz citiem (Zygmunt Bauman). Mūsdienās darbs līdz ar daudzām citām cilvēka dzīves jomām kļūst par individualizācijas objektu – katra paša cilvēka varā nodota kā teikšana par savām izvēlēm un iespēju darīt to, kas sniedz gandarījumu, tā atbildības uzņemšanās par neveiksmēm un neizdošanos. Šīs individualizācijas tendences darba sfērā lielā mērā saistāmas ar destandartizāciju, kas radās, nomainoties fordisma paradigmai. Turpināt lasīšanu “Darba tirgus izmaiņas 21. gadsimtā I: jaunā darba paradigma” →