Īstenots pētījums par Rīgas Eiropas kultūras galvaspilsētas 2014 sociālo un ekonomisko ietekmi

Ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu īstenots pētījums “Rīgas Eiropas kultūras galvaspilsētas 2014 sociālā un ekonomiskā ietekme” (autori: Dārta Dīvāne, Līga Grīnberga, Uldis Spuriņš un Baiba Tjarve, biedrība “Culturelab”, 2015). Vaks

Tīklu teorija, kuras pirmsākumi meklējami datorzinātnē, mūsdienās tiek plaši pielietota arī sociālo procesu analīzē. Ar tās palīdzību tiek pētītas informācijas plūsmas sociālajos tīklos, preču un pakalpojumu starptautiskā tirdzniecība, terorisma uzbrukumi un daudzas citas sabiedriskās norises. Šajā ziņojumā tīklu teorija izmantota, lai vizualizētu Rīgas Eiropas Kultūras galvaspilsētas 2014 (Rīgas 2014) ietvaros notikušo kultūras projektu īstenotāju savstarpējās saites. Lielais programmas Rīga 2014 projektos iesaistīto kultūras nozares pārstāvju skaits un daudzās aktivitātes ļauj iegūt samērā vispusīgu Latvijas kultūras nozari raksturojošu momentuzņēmumu. Savukārt tīklojumu analīze ir labi piemērots rīks, lai šādu momentuzņēmumu izveidotu. Rīga 2014 projektu īstenotāju tīklā iekļauta informācija par 124 no 160 projektiem. Monetārā izteiksmē izveidotais tīkls parāda 8,1 mlj. euro jeb aptuveni 70% nodibinājuma administrētā finansējuma sadalījumu.

Pētījums apliecina ciešo kultūras sektora saikni ar tautsaimniecības sektoru. Neskaitot netiešo ietekmi un nodokļu maksājumus, jau pirmajā projektu īstenošanas fāzē ārpus kultūras sektora aģentiem tiek novirzīta apmēram viena trešā daļa no kultūras projektu finansējuma.

Pētījumā arī analizēts, kas ir tie aktori, kuri Rīga 2014 organizatoru tīklu savieno – te tika ņemti vērā dažādi sasaistes veidi – gan pēc finansiālā apjoma, gan saišu daudzuma, gan to attiecību intensitātes. Būtiskākais no aktoriem, kas saista dažādas tīkla daļas, ir nodokļi. Tomēr tīkls turas kopā ne tikai tāpēc, ka daudzas transakcijas apliekas ar nodokļiem. Ir virkne aktoru, kas savstarpēji sasaista ne tikai kultūras nozares pārstāvjus, bet visu tautsaimniecības sistēmu. No šādiem aktoriem tīklā nozīmīgi ir transporta pakalpojumi, degvielas patēriņš, sakaru pakalpojumi, viesnīcu pakalpojumi, pārtika un ēdināšana, būvmateriāli u.c. Vēl viena būtiska tautsaimniecības joma, kas ir saņēmusi lielāko daļu no ārpus kultūras sektorā tērētās projektu naudas, ir tehniskā un uzbūves nodrošinājuma iegāde (14% no kopējā finansējuma).

No veiktās analīzes varam arī labāk izprast kultūras sektora iekšējo struktūru un projektu organizatoru savstarpējās saiknes. Ja no kopējā tīkla izņem tos aktorus, kas darbojas ārpus kultūras sektora, kopumā var secināt, ka tīkls būtiski nav izmainījies. Projektu īstenotāji, kas darbojas kultūras sektorā, ir vienoti saistīti arī bez ārpus kultūras sektora aktoriem pamatā caur divu nosacītu grupu pārstāvjiem. Pirmkārt, tās ir nacionālas nozīmes kultūras institūcijas, kuras saņēmušas salīdzinoši daudz, bet nelielus maksājumus no daudziem projektu organizatoriem (piemēram, Latvijas nacionālais arhīvs, autoru biedrība AKKA/LAA u.c.). Otra grupa ietver kultūras institūcijas un aģentus, kas Rīga 2014 ietvaros bijuši salīdzinoši intensīvi iesaistīti dažādos projektos un dažādās kapacitātēs. Šī grupa ir saņēmusi mazāk maksājumus nekā pirmā, bet tie ir bijuši salīdzinoši lielāki. Turpināt lasīšanu “Īstenots pētījums par Rīgas Eiropas kultūras galvaspilsētas 2014 sociālo un ekonomisko ietekmi”

Atziņas no Eiropas Radošo uzņēmumu atbalsta centru foruma Lisabonā

Creative_Hub_ForumIeva Zemīte,
Latvijas Kultūras akadēmijas docente,
Darba grupas locekle Starpdisciplināra kultūras, izglītības un radošo industriju atbalsta centra izveidē ēku kompleksā Miera ielā 58A, Rīgā

http://ievazemite.weebly.com/

Radošo kvartālu attīstība Rīgā ir šobrīd uzmanības centrā. Lai pārliecinatos, ka diskutējot par Tabakas fabrikas radošā kvartāla attīstības scenārijiem, ņemam vērā Eiropā aktuālo redzējumu radošās uzņēmējdarbības attīstības veicināšanai, 2015.gada sākumā devos uz Lisabonu, kur vienkopus tika aicināti jomas profesionāļi pirmajā Europe Creative Hubs Forum.

Forumā nonācu pie šādiem secinājumiem.

Pirmkārt, forums apstiprināja tēzi par nepieciešamību iezīmēt pilsētas kartē koncentrētu radošo industriju kvartālu. Pētnieki ir pierādījuši, ka starp pilsētu un radošajām industrijām pastāv simbiozes attiecības, kuru rezultātā veidojās telpiska radošo uzņēmumu sablīvēšanās vienā aglomerātā jeb klasteri.[1]. Lai arī forumos, diskusijās un politikas plānošanas dokumentos trūkst vienota skatījuma un precīzu definīciju jēdzieniem – HUB (uzņēmējdarbības atbalsta punkts), klasteris, TechLab vai LivingLab (tehniska vai ideju laboratorija), tomēr vienojošais elements saskaņā ar pētnieku Ronalda Martina un Pīters Sanleja vērtējumu ir priekšplānā izvirzītie faktori – sociālo tīklu veidošanas un sadarbības partneru atbalsta nozīme. Radošajiem uzņēmējiem ir nepieciešams atbalsts, jo tie strādā ar inovatīviem (tātad augsta riska) risinājumiem, radot augsni jaunu produktu attīstībai un iniciatīvām, kuras rodas tikai tad, kad sasniegts noteikts daudzums jeb kritiskā masa. Koncentrēšanās noteiktā vietā – kvartālā vai klasterī dod iespēju nepieciešamo kritisko masu sasniegt ātrāk, tāpēc universitātes Eiropā (Aalto University, University of Porto PT, Cardiff University) rod iespēju izmantot esošo situāciju – studentus kā akseleratorus radošās uzņēmējdarbības virzībai.

Turpināt lasīšanu “Atziņas no Eiropas Radošo uzņēmumu atbalsta centru foruma Lisabonā”

Darba tirgus izmaiņas 21. gadsimtā II: Leonardo da Vinči portfolio karjera

Bc. art. Agnese Treimane, Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūras studente

Turpinot rakstu sēriju (pirmais raksts šeit) par radošo personu nodarbinātības veidiem, šajā rakstā jau konkrētāk par dažādiem nestandarta nodarbinātības veidiem, kas raksturīgi mūsdienu sabiedrībā un izplatīti radošajās profesijās. Tāpat tiks sniegts Latvijas radošo personu situācijas raksturojums.

Saskaņā ar individualizācijas konceptu (Ulrich Beck), jaunu darba formu veidošanās ir tikai likumsakarīga, jo aizvien vairāk iniciatīvas un izvēļu nokļūst indivīdu rokās. Darbs un tirgus ienāk cilvēku personīgajā laikā un telpā. Darbinieki darbu ņem uz mājām vai strādā no mājām, kļūst par pašnodarbinātajiem, kļūstot par sava darba menedžeriem, darba vietas kļūst elastīgākas, zaudējot stingru darba laiku u. tml. Mūsdienu darba struktūra balstās nestandarta modeļos.

Pašnodarbinātība

Pirms industriālā kapitālisma iestāšanās neatkarīgs zemkopis, amatnieks, tirgotājs, tēlnieks u.t.t. bija darba struktūras pamatforma. 20. gadsimta otrajā pusē pašnodarbināto skaits sācis pieaugt. To stimulējuši dažādi faktori, piemēram, de-industrializācija un pakalpojumu jomas aktivizācija, organizāciju vēršanās uz elastīgumu u.tml. Arī virzība arvien tuvāk nišu mārketingam (individualizēts patēriņš) radīja jaunas tirgus struktūras un darbavietas, no kurām daudzām varēja piemērot pašnodarbinātības darba modeli. Lai gan ekonomiskā situācija piespiedusi daudzus pievērsties neatkarīgam darbam, daudzi to izvēlas paši – šāds modelis ļauj izbēgt no biroja vides un koncentrēties uz projektiem, kas nes personīgu piepildījumu (Sarah Horowitz). Tāpēc lielākā daļa pašnodarbināto strādā vieni.

Lai gan šķiet, ka būt pašnodarbinātajam ir lieliska iespēja, jo tiek iegūta neatkarība no darba devēja, iespējams plānot laiku pēc saviem ieskatiem, freelance jomā nodarbinātie ir pakļauti augstam riskam. Lai cik lielu brīvību solītu pašnodarbinātā statuss, tiklīdz cilvēks iesaistās kādā projektā, tam vienalga ir jāiekļaujas termiņos, jāierodas laikā u.t.t. Pašnodarbinātie, lai gan ir mazāk atkarīgi no darba devēja kontroles, tik un tā ir atkarīgi no klientiem un ierēdņiem (netiešā kontrole), tie strādā garas, nesabiedriskas (sociāli nošķirtas) stundas par nenoteiktu un relatīvi zemu atalgojumu, paļaujoties uz ģimenes locekļiem kā palīgpersonālu.

Latvijā pašnodarbināto skaits vidēji veido mazāk nekā 10% no visa nodarbināto skaita, 2013. gadā tie bija 6,5%. Protams, šis nodarbinātības veids īpaši raksturīgs radošo profesiju pārstāvjiem (pētnieki, mūziķi, mākslinieki, fotogrāfi u.tml.). 2012. gadā veiktajā radošo personu pētījumā 18% aptaujāto norādījuši, ka veikuši radošo darbu kā pašnodarbinātie. Tāpat 14% 2011. gadā aptaujāto kultūrizglītības iestāžu absolventu norādījuši, ka strādājuši kā pašnodarbinātie, savukārt 2007. gadā tādi bijuši vien 5%, kas norāda uz tendences popularitātes pieaugumu.Bilde

Avots: Radošo personu situācija Latvijā 2012.gadā. Rīga: Latvijas Kultūras akadēmija, 2013.

Multi-aktivitāte jeb portfolio tipa karjera

Viena no būtiskām darba tirgū vērojamajām izmaiņām ir darba attiecību veida pluralizācija. Arvien vairāk cilvēku kombinē dažāda veida darba attiecības, īstenojot tās paralēli. Tradicionāli to dēvē par multi-aktivitāti, tomēr pēdējo gadu ietvaros šo tendenci sāk dēvēt par portfolio tipa karjerām (Barrie Hopson, Sarah Brooks). Žurnālists, fotogrāfs, pasniedzējs vienā personā – tā ir izplatīta parādība mūsdienu ekonomikā. Portfolio tipa karjeras veidojas, operējot ar vairākām identitātēm. Portfolio karjeru īstenotājus nereti dēvē par slashers (slīpsvītriniekiem) – žurnālists/fotogrāfs/pasniedzējs. Šī darba modeļa īstenotājiem jāiemācās rīkoties ar savu laiku, sadalot to mazākās, nošķirtās vienībās, un mainīgs, nestabils darba grafiks ir viņu ikdiena.

„Atbilstoši mūsdienu terminoloģijai Leonardo da Vinči būtu īstenojis portfolio karjeru. Kā gleznotājs, skulptors, izgudrotājs, arhitekts, mūziķis, rakstnieks un vēl daudz kas cits viņš bija renesanses vīrs tradicionālā uztvērumā.” (Sarah Brooks)

Turpināt lasīšanu “Darba tirgus izmaiņas 21. gadsimtā II: Leonardo da Vinči portfolio karjera”

Darba tirgus izmaiņas 21. gadsimtā I: jaunā darba paradigma

Bc. art. Agnese Treimane, Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūras studente

Runāt par īpašām darba attiecībām radošajā jomā mūsdienās ir arvien grūtāk, jo vispārējā darba tirgus struktūra un darbības mehānismi ir mainījušies, izlīdzinot krasās atšķirības starp radošā darba veicējiem (māksliniekiem, radošām personām) un pārējiem (ne-mākslas vides) profesionāļiem. Individuāls pasūtījumu darbs, nenormēts darba laiks, strādāšana projektu ietvaros, multi-aktivitāte u.c. vairs nav radošās jomas monopols, šobrīd tās ir globāla konteksta darba tirgus parādības. Pirmajā rakstā apskatīta jaunā darba paradigma un tas, kā laika gaitā mainījusies darba jēga un forma, savukārt otrajā rakstā runāts par dažādajiem veidiem, kā radošas personas mūsdienās tiek nodarbinātas – pašnodarbinātība, darbs mājās, portfolio tipa karjera, nepilna laika darbs, kā arī, balstoties uz Latvijas pētījumu datiem, analizēti Latvijas darba tirgum raksturīgākie mākslinieku nodarbinātības veidi.

Jaunā darba paradigma

Būtiskas izmaiņas darba paradigmā (darba uztverē un tajā īstenošanas modelī, kas tiek uztverts kā norma) notikušas, sākot ar pēdējo gadsimtu miju, ko lielā mērā izskaidro vēsturiskais konteksts. Agrāk darbs tika uztverts kā vienots, visu cilvēku veikts veselums un neatņemama dzīves sastāvdaļa, cilvēka „dabiskais stāvoklis” un primārā aktivitāte. Šādu darba paradigmu īpaši veicināja pastāvošā protestantisma ētika, kuras būtība – darbs ir cilvēka galvenais dzīves mērķis. Mūsdienās darbs vairs nav centrālā cilvēka dzīves daļa un „droša ass, ap ko veidot savu identitāti un visus dzīves plānus. Tāpat tas vairs netiek uztverts kā sabiedrības ētiskais pamats vai individuālās dzīves ētiskais centrs. Tagad darbs līdz ar citām aktivitātēm iegūst pārsvarā estētisku nozīmi. No tā tiek sagaidīts, ka tas dos prieku pats par sevi, nevis tiks mērīts pēc tā, cik lielu efektu tas atstāj” uz citiem (Zygmunt Bauman). Mūsdienās darbs līdz ar daudzām citām cilvēka dzīves jomām kļūst par individualizācijas objektu – katra paša cilvēka varā nodota kā teikšana par savām izvēlēm un iespēju darīt to, kas sniedz gandarījumu, tā atbildības uzņemšanās par neveiksmēm un neizdošanos. Šīs individualizācijas tendences darba sfērā lielā mērā saistāmas ar destandartizāciju, kas radās, nomainoties fordisma paradigmai. Turpināt lasīšanu “Darba tirgus izmaiņas 21. gadsimtā I: jaunā darba paradigma”

Diskusija un aptauja par kultūras finansēšanu Latvijā

Latvijas Kultūras akadēmijas rīkotās starptautiskās zinātniskās konferences „Kultūras krustpunkti 2014” ietvaros 2014. gada 31.oktobrī pl. 16.30 Zirgu pastā (Dzirnavu ielā 46) norisināsies diskusija „Argumenti kultūrai: jaunrade, pētījumi, lobēšana (jeb kāpēc vajag finansēt kultūru?)”, piedaloties māksliniekiem, kultūras dzīves vadītājiem, kultūrpolitikas veidotājiem un kultūras pētniekiem (diskusiju vadīs Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis). Sarunā tiks diskutēts par to, kāds pašreizējā Latvijas kultūras un politiskajā situācijā ir efektīvākais veids, lai pierādītu, ka radošam procesam vajag tērēt nodokļu maksātāju naudu. Vai vispār vajag pierādīt, jo, iespējams, mākslas process un izcils, kvalitatīvs galarezultāts pats par sevi ir nepārprotams arguments? Vai kultūrpolitikas veidotāji un naudas maka turētāji valstī un pašvaldībās ieklausās pētījumos balstītos argumentos? Un kam un kādā formā pētījumu datus vajadzētu politikas veidotājiem izskaidrot? Bet varbūt plašs paziņu loks un lobēšana ir vispārliecinošākā argumentācijas stratēģija? Plānotie diskusijas dalībnieki: LR Kultūras ministre Dace Melbārde, LR Kultūras ministrijas valsts sekretārs Sandis Voldiņš, Valsts Kultūrkapitāla fonda direktors Edgars Vērpe, Latvijas Nacionālā kultūras centra direktora vietniece Signe Pujāte, Valmieras teātra direktore Evita Sniedze, Mazsalacas kultūras centra direktore Dace Jurka, režisors Valters Sīlis, pētnieks Gints Klāsons.

Diskusijā tiks apkopoti aptaujas rezultāti ar atbildēm uz jautājumu par argumentiem kultūras un mākslas finansēšanai. Aptaujas mērķis ir iegūt pēc iespējas plašāku un daudzveidīgāku kultūras jomas pārstāvju viedokli šajā jautājumā.
Anketa atrodama šeit. Aizpildīšana aizņems tikai 3 minūtes!

Diskusijas tiešraidi var noskatīties šeit!

Kultūras pasākumu ietekmes novērtējumu iespējas. “Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014” piemērs

Gints Klāsons, pētnieks, Nodibinājuma „Rīga – 2014” konsultants Eiropas kultūras galvaspilsētas ietekmes novērtējuma izstrādes jautājumos

Avize
Rīga 2014 avīze http://office.riga2014.org

Sešas tematiskās līnijas, vairāk nekā 200 pasākumu, vairāki tūkstoši pasākumu organizācijā iesaistīto (projektu vadītāji, projektu darba grupas, brīvprātīgie), tūkstošiem sadarbības partneru, simtiem tūkstošu skatītāju, klausītāju un aktīvu līdzdalībnieku (tai skaitā, tūristu), vairāk kā 20 miljonu eiro kopējais budžets. Nav šaubu, ka šāda mēroga dižpasākumam būs sociāla, kultūras un ekonomiska ietekme, tomēr jautājums ir – vai un kā to iespējams ‘nomērīt’?

Masu pasākumu sociāli ekonomiskās ietekmes novērtēšana nav jauna tēma kultūras pētniecībā (tās pirmsākumi rodami masu sporta pasākumu ekonomiskās ietekmes mērījumos). Īpaši būtisks lielo pasākumu ietekmes novērtējums ir gadījumos, kad tie tiek daļēji vai pilnībā finansēti no valsts un/vai pašvaldību budžeta, dienaskārtībā uzturot jautājumu par nodokļu ieņēmumu izlietojuma efektivitāti. Tomēr praksē šāda veida novērtējuma pētījumi joprojām ir drīzāk izņēmums, nevis pašsaprotama kultūras pasākumu organizēšanas sastāvdaļa. Tas saistīts gan ar plašām diskusijām par to, vai kultūras pasākumi vispār būtu jāvērtē ekonomisko un sociālo ieguvumu kategorijās, gan ar faktu, ka šāda apjoma novērtējumi prasa būtiskus finanšu un starpdisciplinārus cilvēkresursus.

Masu pasākumu sociāli ekonomiskās ietekmes novērtējums

Latvijā masu pasākumu sociāli ekonomiskās ietekmes novērtējumi līdz šim tikuši īstenoti reti. Par salīdzinoši plašākajiem var uzskatīt Kultūras ministrijas finansētos pētījumus „Dziesmu un deju svētki mainīgā sociālā vidē” (2002., 2007.) un „Dziesmu un deju svētki mainīgā ekonomikas vidē” (2008.g.) (pētījumi pieejami KM mājas lapā), kā arī Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centra īstenoto pētījumu “Dziesmu un deju svētku sociālā ietekme” (2013.g.; projekta vadītāja – Anda Laķe). Atsevišķi novērtējumi tikuši veikti sporta pasākumu jomā (piemēram, Liepājas pašvaldība 2013.gadā veikusi Eiropas rallija čempionāta posma „Rallijs Liepāja – Ventspils” ekonomiskās ietekmes novērtējumu. Skatīt Informatīvais ziņojums par 2013.gada 1.oktobrī neformālajā Eiropas Savienības Sporta ministru sanāksmē izskatāmajiem jautājumiem. Izglītības un zinātnes ministrija. 2013.), savukārt Biznesa augstskolas Turība Starptautiskā tūrisma fakultātes absolvente Edīte Šņepste savā maģistra darbā analizējusi Aglonas reliģisko svētku ietekmi.

Eiropas kultūras galvaspilsētu ietekmes novērtējums

Viens no būtiskākajiem un plašākajiem Eiropas Savienības līmeņa masu pasākumiem kultūras jomā ir Eiropas kultūras gada (turpmāk tekstā – EKG) pasākumu programma. Lai gan šo pasākumu ietekmes novērtējumi tikuši veikti arī agrāk (parasti gan post factum un vairāk kā statistiku apkopojoši, nevis analizējoši ziņojumi), tikai kopš 2007. gada, kad Eiropas kultūras galvaspilsēta bija Luksemburga, tika uzsākta EKG pasākumu programmu sistemātiska un longitudināla (regulāra) novērtēšana. EKG 2007. gada pasākumu programmas novērtējuma pētījuma izstrāde tika uzsākta jau 2004. gadā, un regulāras iedzīvotāju aptaujas uzsāktas jau divus gadus pirms EKG atklāšanas. Turpmākajos gados pasākumu programmas novērtējumus veikušas visas Eiropas kultūras galvaspilsētas – dažas šos pētījumus vairāk izmantojušas kā mārketinga un sabiedrisko attiecību instrumentu, citas savukārt iegūtos datus un informāciju izmanto nacionālā un pašvaldību līmeņa kultūrpolitikas ietekmēšanai un attīstībai.

Kā novērtēt Rīga 2014 programmas ietekmi?

2014. gads, kad Rīga kļuvusi par Eiropas kultūras galvaspilsētu, dod iespēju kultūras dižpasākumu ietekmes novērtējuma metodoloģiju aprobēt un īstenot arī Latvijā, cerot, ka turpmāk tā kļūs par masu pasākumu organizatoru sistemātisku praksi. Darbs pie Rīgas kā EKG pasākumu programmas novērtējuma Latvijas Kultūras akadēmijas asoc.prof. Andas Laķes vadībā tika uzsākts 2013. gadā un turpināsies līdz 2015. gada maijam. Pasākumu programmas novērtējuma ietvaros tiek un tiks veiktas Latvijas un Rīgas iedzīvotāju aptaujas (lauka darbu nodrošina pētījumu centrs SKDS), konkrētu pasākumu apmeklētāju aptaujas (lauka darbu nodrošina Latvijas Kultūras akadēmijas, Latvijas universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes studenti), mediju analīze, projektu budžetu analīze, intervijas un diskusijas ar EKG organizatoriem un projektu vadītājiem, statistikas datu analīze u.c. aktivitātes. Novērtējuma veikšanā sadarbības partneri ir arī vairākas universitātes, kas nodrošina ietekmes novērtējumu uz tūrisma nozari, kā arī mediju analīzi.

Ir daudz un dažādu jautājumu, kurus iespējams definēt un identificēt ietekmes novērtējuma ietvaros – vai pasākumu programma un atsevišķi pasākumi ir labi organizēti, vai pasākumi veicina kultūras patēriņu un līdzdalību, vai pasākumiem ir ilgtermiņa ietekme, vai pasākumi maina pilsētas tēlu, vai pasākumi maina kultūras un tajā strādājošo publisko tēlu, vai pasākumiem ir ekonomiska ietekme, vai pasākumi veicina tūrismu utt. Skaidrs, ka tik plašas pasākumu programmas gadījumā nedz organizācijā iesaistītie, nedz auditorija nebūs vienmēr un pilnībā apmierināta ar visiem pasākumiem. Tādēļ ietekmes novērtējumā būtisks ir jautājums ne tikai par auditorijas vajadzību nodrošināšanu, bet arī pasākumu programmas spēju sasniegt tos sociāli ekonomiskos mērķus, kuri ir būtiski ne tikai EKG pasākumu programmas kontekstā, bet arī kultūras jomai Latvijā kopumā. Un šādā aspektā var izvirzīt vismaz trīs būtiskus jautājumus par EKG potenciāli radīto ietekmi uz kultūras un arī citām jomām Latvijā. Turpināt lasīšanu “Kultūras pasākumu ietekmes novērtējumu iespējas. “Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014” piemērs”

Kultūra lauku teritorijās III: Maizes māja

travelers-of-the-year-savova-portrait_60585_600x450
http://travel.nationalgeographic.com/travel/travelers-of-the-year/nadezhda-savova/

Turpinot stāstu par kultūras nozīmi lauku teritoriju attīstībā, minēsim piemēru par to, kā Nadežda Savova Bulgārijā, pussabrukušā mājā ar vietējo iedzīvotāju atbalstu un iesaistīšanos izveidoja vietējo kultūras centru, vienlaikus attīstot sociālo uzņēmējdarbību.

Nadežda Savova, kas tolaik strādāja UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma jomā un studēja Prinstonas Universtitātē ASV, mantoja Bulgārijā, Gabrovā vecmāmiņas māju. Viņa nolēma kopā ar brīvprātīgajiem šajā mājā sākt cept maizi – izveidoja Maizes māju un vienlaikus arī kultūras centru. Jau iepriekš, dzīvojot Brazīlijā, viņa konstatēja, ka māksla var nojaukt robežas starp dažādām sabiedrības grupām – bagātajiem un nabagiem, veciem un jauniem u.tml. Brazīlijā, piemēram, ir tradīcijas pārdot ēdienus uz ielas un tos pērk visi, neatkarīgi no sociālā stāvokļa.

Uz viņas atjaunoto vecmāmiņas māju nāca vietējie iedzīvotāji un kopā cepa maizi. Izrādījās – tas ir lielisks veids, kā cilvēkiem sapazīties un sarunāties, kamēr cepas maize, nodarboties ar dažādām mākslinieciskām aktivitātēm. Šī māja pārvērtās par vietējās sabiedrības kultūras centru un arī maizes ceptuvi. Vēlāk arī citās valstīs cilvēki ieinteresējās par šo ideju un tagad jau ir izveidojies maizes māju sadarbības tīkls, kurā darbojas maizes mājas 12 valstīs 5 kontinentos: Brazīlijā, Bulgārijā, Ēģiptē, Itālijā, Izraēlā, Korejā, Peru, Rumānijā, Krievijā, Dienvidāfrikā, Lielbritānijā.

Video stāsts: Social entrepreneurship: Nadezhda Savova at TEDxBG