Veikts pētījums par Latvijas iedzīvotāju kultūras patēriņu un līdzdalību kultūras aktivitātēs

Biedrība “Culturelab” sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju īstenojusi Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītu pētījumu un sagatavojusi analītisku izdevumu “Kultūras auditorija Latvijā: situācija, procesi, tendences”. Līdzīgi pētījumi Latvijā tiek īstenoti kopš 2007. gada, kas ļauj vērtēt, kā laika gaitā mainījušies Latvijas iedzīvotāju ieradumi kultūras pasākumu apmeklēšanā un līdzdalībā dažādās kultūras aktivitātēs. Šī gada pētījumā īpaša uzmanība pievērsta kultūras auditorijai, analizējot kultūras auditorijas izmaiņas pēdējo gadu laikā un to, ar kādiem izaicinājumiem jārēķinās kultūras pasākumu veidotājiem nākotnē.

Pētījumā veikta kultūras jomas statistikas analīze par pēdējo desmit gadu laika periodu, dažādu pētījumu datu analīze, īstenotas intervijas ar kultūras nozares pārstāvjiem, veikta kultūras pasākumu organizētāju kvantitatīva aptauja, kā arī īstenota Latvijas iedzīvotāju aptauja, aptaujājot kopumā 1040 Latvijas iedzīvotājus vecumā no 15 līdz 74 gadiem. Pētījuma rezultātā iegūta plaša informācija par iedzīvotāju kultūras aktivitātēm un padziļināts vērtējums par auditorijas izmaiņām pēdējo gadu laikā, kultūras organizāciju stratēģijām auditorijas piesaistē, u.c. jautājumiem. Ziņojuma noslēgumā tiek raksturoti galvenie izaicinājumi kultūras auditorijas attīstībā nākotnē, kultūras aktivitāšu piedāvājums un pieejamība, kā arī analizēta reģionālo koncertzāļu sniegto pakalpojumu pieejamība. Continue reading “Veikts pētījums par Latvijas iedzīvotāju kultūras patēriņu un līdzdalību kultūras aktivitātēs”

Noslēgušās kultūras vēstnieku apmācības Latvijas mākslas un mūzikas skolu skolotājiem

kultvestn-apmacibas2016. gada 23. novembrī sekmīgi noslēgušās mācības jaunajiem Latvijas kultūras vēstniekiem – Latvijas mākslas un mūzikas skolu vadītājiem un pedagogiem, kuri ne tikai veicina bērnu radošo prasmju attīstību sava pamatdarba ietvaros, bet arī aktīvi iesaistās vietējās kultūrvides veidošanā.

Mācībās piedalījās 30 Latvijas mūzikas un mākslas skolu pārstāvji, informējot par jaunām idejām, sabiedriski nozīmīgiem mākslas un mūzikas projektiem reģionos, sagaidot Latvijas valsts simtgadi.

Apmācību mērķis bija uzlabot skolotāju zināšanas par kultūras lomu sabiedrībā, izpratni par kultūru daudzveidību un identitātes veidošanu globalizācijas apstākļos, kā arī pilnveidot līderības prasmes. Dalībnieki iepazinās ar labas prakses piemēriem – sabiedriski aktīviem kultūras projektiem Cēsīs, Siguldā un Jūrmalā, gūstot iedvesmu tālākai radošai darbībai.

Apmācību noslēgumā to dalībnieki atzina, ka ir svarīgi paskatīties ārpus savas jomas ietvariem un uzdrīkstēties veidot jaunas starpnozaru partnerības, sekmējot radošuma pārnesi uz citām nozarēm. Skolotāji izstrādāja jaunas idejas radošiem sadarbības projektiem starp vairākām Latvijas mākslas un mūzikas skolām, kas varētu tikt iekļauti Latvijas valsts simtgades sagaidīšanas programmā.

Šīs bija jau ceturtās kultūras vēstnieku apmācības, ko rīko Latvijas Nacionālais kultūras centrs sadarbībā ar biedrību “CultureLab”, aicinot vietējos kultūras līderus palīdzēt savām kopienām apzināties vietējo un nacionālo kultūru kā svarīgu izaugsmes resursu, mobilizējot aktīvai darbībai saliedētas sabiedrības veidošanā.

Līdz šim apmācībās piedalījušies reģionu kultūras darbinieki, mazākumtautību organizāciju pārstāvji un Latvijas valsts simtgades jauniešu rīcības komitejas dalībnieki, kuri visi šobrīd aktīvi darbojas kultūras vēstnieku statusā, popularizējot Latvijas kultūras vērtības.

Diskusijas par kultūras organizāciju atvērtību bērniem “Kuš! Netraucē!” kopsavilkums

kus-netrauceDiskusijā tika organizēta ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu Latvijas Nacionālajā kultūras centrā šī gada 11.februārī ar mērķi saprast, vai Latvijas kultūras organizācijās ir pietiekams un atbilstošs piedāvājums bērnu auditorijai, kāda ir pozitīvā pieredze un galvenās problēmas.

Diskusijā izkristalizējās, ka ir piecas galvenās iesaistītās puses – bērni, kultūras organizācijas, vecāki, izglītības iestādes un kultūrpolitikas veidotāji.

Visi iesaistītie arī piedalījās diskusijā, kuras laikā iezīmējās katras puses “jūtīgie jautājumi”. Arī zināmas galējības uzskatos par bērnam atvēlētās brīvības apjomu un kultūras organizāciju vēlmi pēc kārtības un disciplīnas. No šo piecu spēlētāju ieinteresētības, iesaistes, atbalsta un atsaucības ir atkarīga veiksmīga kultūras pasākuma, kas domāts bērnu auditorijai, norise.

Veidojot kultūras piedāvājumu bērnu auditorijai, ir svarīgi atbildēt uz jautājumiem “kas ir bērns?” Un “kāds ir bērns?”, jo bērnu auditorijai ir atšķirīga no pieaugušajiem pasaules uztvere, jau sākot no tīri fiziskām atšķirībām, kā arī ir citas prasības iesaistei, uzmanības noturēšanai u.tml. Tāpat – nepieciešams skaidri nošķirt, kas ir kultūras pasākumi bērniem, kas ir izglītojošie pasākumi un kas ir līdzdalības pasākumi – katram no tiem ir atšķirīgi uzdevumi un norise. Svarīgi arī bērniem šo atšķirību mācīt – kad ir jāsēž mierīgi un klusu jāvēro mākslinieku priekšnesums un kad var just skaļi līdzi un izteikt viedokli. Pastāv ļoti liela atšķirība starp muzeja apmeklējumu un teātra izrādes vai klasiskās mūzikas koncerta apmeklējumu. Izskanēja arī viedoklis, ka kultūras organizācijas, cenšoties būt mūsdienīgas, dažkārt nevietā provocē bērnus līdzdarboties vai izteikt viedokli, pēc tam nespējot panākt bērnu uzmanību tālākajā pasākuma gaitā.

Continue reading “Diskusijas par kultūras organizāciju atvērtību bērniem “Kuš! Netraucē!” kopsavilkums”

Amatiermāksla kā pilsoniskās līdzdalības forma

Jānis Daugavietis, sociologs

Mūsdienu rietumu pasaules politikās arvien vairāk tiek akcentēta kultūras līdzdalības (cultural participation), jo īpaši amatiermākslas, sociālā nozīme. Tiek uzskatīts, ka kultūras līdzdalība ir viens no pilsoniskās līdzdalības veidiem, kas, savukārt, ir priekšnoteikums demokrātiskas un labklājīgas sabiedrības veidošanai. Jo aktīvāki būs iedzīvotāji (vēlēšanās, demonstrācijās un piketos, labdarībā, brīvprātīgajā darbā, apkaimju uzkopšanā, ziedošanā, nevalstiskajās organizācijās), jo plaukstošāka būs kopiena, pilsēta, valsts.

Šajā rakstā īsi izskaidrošu amatiermākslas sociālo lomu, kā un kāpēc tā pēdējās desmitgadēs kļuvusi par arvien biežāk piesauktu un dažbrīd arī izmantotu instrumentu sabiedrības attīstīšanas plānos un projektos. Lai to izprastu, no sākuma pievērsīšos ‘teorijai’ (pilsoniskās sabiedrības un sociālā kapitāla koncepcijām), tad aplūkošu moderno ‘attīstības’ diskursu. Turpinājumā izklāstīšu tos pieņēmumus, uz kuriem balstīta amatiermākslas izmantošanas prakse attīstības un kultūras politikās.

Pilsoniskās sabiedrības pieeja un sociālais kapitāls

Pilsoniskās sabiedrības pieeja postulē, ka ideāla ir tāda valsts, kurā ir ne tikai spēcīgs valsts aparāts, brīvi un autonomi pilsoņi (iedzīvotāji), bet arī ietekmīgas iedzīvotāju brīvprātīgās asociācijas – biedrības, neformālas apvienības, arodbiedrības, draudzes u.t.t. Tās kopumā veido t.d. pilsonisko sabiedrību, kas ir kā pretsvars vai citos gadījumos – atbalsts – tādām pārindividuālām un spēcīgām varas formām kā valsts, birokrātiskais aparāts, baznīca, ekonomiskie vai politiskie lieluzņēmumi, organizācijas. Tāpēc ir vēlams, lai pēc iespējas plašāks pilsoņu loks būtu iesaistīts kādā brīvprātīgā asociācijā vai pat vairākās. Kopienai, kurā izveidojies blīvs brīvprātīgo asociāciju tīkls, ir lielākas izredzes attīstīties gan sociāli, gan ekonomiski.

Mūsdienās šādu ideju no jauna aktualizēja amerikāņu politologs Roberts Patnams (Robert Putnam) grāmatā „Demokrātija darbā: mūsdienu Itālijas pilsoniskās tradīcijas” („Making Democracy Work: Civic Traditions in Modern Italy”) . Analizējot Itālijas reģionu attīstību ilgā vēstures posmā (sākot ar XII gs.), autors secina, ka veiksmīgāki savā attīstībā bijuši ‘vispilsoniskākie’ (most civic) reģioni, t.i., tie reģioni, kuros bijis lielākais brīvprātīgo asociāciju blīvums. Par brīvprātīgajām asociācijām Patnams uzskata jebkādas – gan savstarpējās palīdzības un ekonomiskās sadarbības, gan arī brīvā laika pavadīšanas – pilsoņu apvienības. Darbojoties asociācijās, pilsoņi iemācās sadarboties. Konfliktu demokrātiska risināšanas, kompromisu panākšanas, kopīgā labuma idejas un prakses pieredze vēlāk pilsoņiem palīdz veidot veiksmīgākas politiskās apvienības un galu galā – efektīvākas un demokrātiskākas pārvaldes institūcijas, kas ir galvenie priekšnosacījumi, lai kopiena, reģions attīstītos, pieaugtu tās ekonomiskā un sociālā labklājība.

Patnams sava pieņēmuma skaidrošanai izmanto ‘sociālā kapitāla’ jēdzienu, to definē, izmantojot trīs konkrētākus jēdzienus: uzticēšanās, tīkli, abpusējība. Tas ir brīvprātīgo asociāciju darbības blakusprodukts, kas pieaug un uzkrājas sociālajā struktūrā, tieši un pozitīvi ietekmējot kopienu un caur to veicinot arī reģiona un valsts attīstību.

Kultūras kontekstā būtiski ir tas, ka sociālais kapitāls var būt arī kultūras līdzdalības nejaušās sekas jeb neplānotais blakusprodukts. Tātad, dziedot korī vai dejojot kolektīvā, mēs ne tikai gūsim prieku, jaunus draugus un jaunas zināšanas un prasmes, bet šī aktivitāte vairos arī kopienas un visas sabiedrības sociālo kapitālu, un tas, savukārt, sabiedrību padarīs labāku.

Continue reading “Amatiermāksla kā pilsoniskās līdzdalības forma”

Pētījums: vidzemnieki visbiežāk apmeklē kultūras pasākumus savā pilsētā vai novadā

Lai noskaidrotu, kāds ir kultūras piedāvājums Vidzemes reģionā un kāda ir iedzīvotāju loma un līdzdalība kultūras norisēs, no 2014. gada janvāra līdz 2014. gada novembrim Vidzemes kultūras un mākslas biedrība „Haritas” sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju veica pētījumu „Kultūras patēriņš Vidzemē: kultūras pieejamība un iedzīvotāju līdzdalība kultūras norisēs”. Tas ir pirmais solis Latvijas reģionu kultūras dzīves lokālo īpatnību un specifikas izpētē, kas ļauj attīstīt līdzīga rakstura pētījumus citos reģionos. Īstenotais pētījums ļaus gan kultūras darbiniekiem, gan pašvaldībām, gan NVO apzināties, kuros virzienos turpmāk strādāt, lai veicinātu kultūras pieejamību Vidzemes reģionā.

Pētījuma darba grupas vadītāja Dr.sc.soc. Anda Laķe uzsver, ka “aiz šiem cipariem stāv visdažādākie cilvēki: tādi, kuri dzīvo vieni, kuri dzīvo etniski jauktās ģimenēs, tie, kas dzīvo daudzbērnu ģimenēs, ģimenēs, kurās nav neviena ekonomiski aktīva cilvēka, arī turīgi cilvēki, cilvēki, kuri paši piedalās amatiermākslas kolektīvos, cilvēki ar stabiliem ienākumiem, cilvēki ar augstāku un zemāku izglītības līmeni. Protams, atšķiras arī viņu kultūras un mākslas vajadzības un intereses, kā arī iemesli, kāpēc cilvēki grib vai negrib iesaistīties kultūras dzīvē. Ar šo pētījumu cenšamies izprast, izskaidrot, palīdzēt atrast ceļu cilvēkiem pie kultūras un kultūrai pie cilvēkiem. Mērķis ir samazināt viedokļa “kultūra uz mani neattiecas” statistisko biežumu.”

Pētījuma rezultāti kopumā vērtējami pozitīvi – lielākā daļa pētījuma respondentu ir apmierināti ar kultūras dzīvi savā dzīves vietā un pasākumu kvalitāti. Vērtējot kultūras iestāžu darbu savā dzīvesvietā, lielākā respondentu daļa visvairāk ir apmierināta ar bibliotēkas (60%) un kultūras centra (40%) darbu. Taču kultūras piedāvājumā pietrūkst koncertu un teātra izrāžu, ko vidzemnieki labprāt apmeklētu. Bibliotēka ir arī visbiežāk apmeklētā kultūras iestāde – to reizi mēnesī vai biežāk apmeklējuši 25% respondentu. Lielākā daļa respondentu kultūras pasākumus apmeklē vienu līdz trīs reizes gadā.

Vidzemes reģiona iedzīvotāji pēdējā gada laikā kultūras piedāvājumu visvairāk izmantojuši savā dzīvesvietā (pilsētā, novadā, kurā dzīvo), kur biežāk izmantojuši tādas iespējas kā apmeklēt tematiskos pasākumus (pilsētas/novadu svētki, festivāli u.tml.) (56%), tradīciju pasākumus pilsētā vai novadā (kopīga Lieldienu, Jāņu u.c. svinēšana) (51%), bibliotēku (46%), pašdarbības (amatiermākslas) kolektīvu rīkotos pasākumus (40%), balli, diskotēku u. tml. (33%), muzeju (29%), izstādi (27%), teātra izrādi (26%), pasākumus bērniem, ģimenēm ar bērniem (26%) un populārās mūzikas, rokmūzikas vai šlāgermūzikas koncertus (23%).

KulturasPiedavajums

Interesanti, ka iemesli, kāpēc iedzīvotāji neapmeklē kultūras pasākumus būtiski atšķiras atkarībā no respondentu dzīves vietas. Valmierieši, salīdzinot ar citiem iedzīvotājiem, kā galveno kavējošo iemeslu norādīja to, ka nav naudas kultūras pasākumiem (42%), no citām pilsētām Vidzemē kā galvenais kavējošais faktors visbiežāk tika norādīts, ka nav pietiekami daudz brīvā laika (46%), arī novadu, pagastu un ciemu iedzīvotāji uzskata, ka visbiežāk tos kavē apmeklēt vai piedalīties kultūras pasākumos tieši tas, ka nav pietiekami daudz brīvā laika (43%) vai trūkst kompānijas un vienam iet negribas (31%), tāpat mazākās apdzīvotās vietās Vidzemē nozīmīgāks kavējošais faktors ir tas, ka pasākumi notiek pārāk tālu vai grūti nokļūt (28%).

Skersli

No Vidzemes reģiona kultūras iestādēm visbiežāk respondenti apmeklē Valmieras Drāmas teātri, arī tā darbība tiek vērtēta ļoti pozitīvi. Savukārt Muzeju naktis ir visapmeklētākais ikgadējais kultūras pasākums.

Continue reading “Pētījums: vidzemnieki visbiežāk apmeklē kultūras pasākumus savā pilsētā vai novadā”