Culturelab Kultūra pilsētu/reģionu attīstībā, Kultūras līdzdalība, Kultūrpolitika, Pētījumi, Radošās industrijas

Īstenots jauns pētījums par kultūras patēriņu Latvijā

Pētījumu “Kultūras patēriņa un līdzdalības ietekmes pētījums” pēc Kultūras ministrijas pasūtījuma īstenoja Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centrs, SKDS un biedrība “Culturelab”, veicot 1040 Latvijas iedzīvotāju aptauju, 651 kultūras organizācijas un pasākumu rīkotāja aptauju, veicot Centrālās statistikas pārvaldes, Eurostat un Eurofound apkopoto datu analīzi, kā arī 6 fokusgrupu diskusijas ar kultūras aktivitātēs iesaistītajiem un mazākiesaistītajiem Latvijas iedzīvotājiem dažādās vecuma grupās.

infografika #1 kultūras aktivitāte

Pilns ziņojuma teksts pieejams šeit.

Culturelab Kultūras līdzdalība, Kultūrpolitika

Diskusijas par kultūras organizāciju atvērtību bērniem “Kuš! Netraucē!” kopsavilkums

kus-netrauceDiskusijā tika organizēta ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu Latvijas Nacionālajā kultūras centrā šī gada 11.februārī ar mērķi saprast, vai Latvijas kultūras organizācijās ir pietiekams un atbilstošs piedāvājums bērnu auditorijai, kāda ir pozitīvā pieredze un galvenās problēmas.

Diskusijā izkristalizējās, ka ir piecas galvenās iesaistītās puses – bērni, kultūras organizācijas, vecāki, izglītības iestādes un kultūrpolitikas veidotāji.

Visi iesaistītie arī piedalījās diskusijā, kuras laikā iezīmējās katras puses “jūtīgie jautājumi”. Arī zināmas galējības uzskatos par bērnam atvēlētās brīvības apjomu un kultūras organizāciju vēlmi pēc kārtības un disciplīnas. No šo piecu spēlētāju ieinteresētības, iesaistes, atbalsta un atsaucības ir atkarīga veiksmīga kultūras pasākuma, kas domāts bērnu auditorijai, norise.

Veidojot kultūras piedāvājumu bērnu auditorijai, ir svarīgi atbildēt uz jautājumiem “kas ir bērns?” Un “kāds ir bērns?”, jo bērnu auditorijai ir atšķirīga no pieaugušajiem pasaules uztvere, jau sākot no tīri fiziskām atšķirībām, kā arī ir citas prasības iesaistei, uzmanības noturēšanai u.tml. Tāpat – nepieciešams skaidri nošķirt, kas ir kultūras pasākumi bērniem, kas ir izglītojošie pasākumi un kas ir līdzdalības pasākumi – katram no tiem ir atšķirīgi uzdevumi un norise. Svarīgi arī bērniem šo atšķirību mācīt – kad ir jāsēž mierīgi un klusu jāvēro mākslinieku priekšnesums un kad var just skaļi līdzi un izteikt viedokli. Pastāv ļoti liela atšķirība starp muzeja apmeklējumu un teātra izrādes vai klasiskās mūzikas koncerta apmeklējumu. Izskanēja arī viedoklis, ka kultūras organizācijas, cenšoties būt mūsdienīgas, dažkārt nevietā provocē bērnus līdzdarboties vai izteikt viedokli, pēc tam nespējot panākt bērnu uzmanību tālākajā pasākuma gaitā.

Turpināt lasīšanu “Diskusijas par kultūras organizāciju atvērtību bērniem “Kuš! Netraucē!” kopsavilkums” →

Culturelab Kultūra pilsētu/reģionu attīstībā, Kultūras centri, Kultūras līdzdalība, Kultūrpolitika, Pētījumi

Amatiermāksla kā pilsoniskās līdzdalības forma

Jānis Daugavietis, sociologs

Mūsdienu rietumu pasaules politikās arvien vairāk tiek akcentēta kultūras līdzdalības (cultural participation), jo īpaši amatiermākslas, sociālā nozīme. Tiek uzskatīts, ka kultūras līdzdalība ir viens no pilsoniskās līdzdalības veidiem, kas, savukārt, ir priekšnoteikums demokrātiskas un labklājīgas sabiedrības veidošanai. Jo aktīvāki būs iedzīvotāji (vēlēšanās, demonstrācijās un piketos, labdarībā, brīvprātīgajā darbā, apkaimju uzkopšanā, ziedošanā, nevalstiskajās organizācijās), jo plaukstošāka būs kopiena, pilsēta, valsts.

Šajā rakstā īsi izskaidrošu amatiermākslas sociālo lomu, kā un kāpēc tā pēdējās desmitgadēs kļuvusi par arvien biežāk piesauktu un dažbrīd arī izmantotu instrumentu sabiedrības attīstīšanas plānos un projektos. Lai to izprastu, no sākuma pievērsīšos ‘teorijai’ (pilsoniskās sabiedrības un sociālā kapitāla koncepcijām), tad aplūkošu moderno ‘attīstības’ diskursu. Turpinājumā izklāstīšu tos pieņēmumus, uz kuriem balstīta amatiermākslas izmantošanas prakse attīstības un kultūras politikās.

Pilsoniskās sabiedrības pieeja un sociālais kapitāls

Pilsoniskās sabiedrības pieeja postulē, ka ideāla ir tāda valsts, kurā ir ne tikai spēcīgs valsts aparāts, brīvi un autonomi pilsoņi (iedzīvotāji), bet arī ietekmīgas iedzīvotāju brīvprātīgās asociācijas – biedrības, neformālas apvienības, arodbiedrības, draudzes u.t.t. Tās kopumā veido t.d. pilsonisko sabiedrību, kas ir kā pretsvars vai citos gadījumos – atbalsts – tādām pārindividuālām un spēcīgām varas formām kā valsts, birokrātiskais aparāts, baznīca, ekonomiskie vai politiskie lieluzņēmumi, organizācijas. Tāpēc ir vēlams, lai pēc iespējas plašāks pilsoņu loks būtu iesaistīts kādā brīvprātīgā asociācijā vai pat vairākās. Kopienai, kurā izveidojies blīvs brīvprātīgo asociāciju tīkls, ir lielākas izredzes attīstīties gan sociāli, gan ekonomiski.

Mūsdienās šādu ideju no jauna aktualizēja amerikāņu politologs Roberts Patnams (Robert Putnam) grāmatā „Demokrātija darbā: mūsdienu Itālijas pilsoniskās tradīcijas” („Making Democracy Work: Civic Traditions in Modern Italy”) . Analizējot Itālijas reģionu attīstību ilgā vēstures posmā (sākot ar XII gs.), autors secina, ka veiksmīgāki savā attīstībā bijuši ‘vispilsoniskākie’ (most civic) reģioni, t.i., tie reģioni, kuros bijis lielākais brīvprātīgo asociāciju blīvums. Par brīvprātīgajām asociācijām Patnams uzskata jebkādas – gan savstarpējās palīdzības un ekonomiskās sadarbības, gan arī brīvā laika pavadīšanas – pilsoņu apvienības. Darbojoties asociācijās, pilsoņi iemācās sadarboties. Konfliktu demokrātiska risināšanas, kompromisu panākšanas, kopīgā labuma idejas un prakses pieredze vēlāk pilsoņiem palīdz veidot veiksmīgākas politiskās apvienības un galu galā – efektīvākas un demokrātiskākas pārvaldes institūcijas, kas ir galvenie priekšnosacījumi, lai kopiena, reģions attīstītos, pieaugtu tās ekonomiskā un sociālā labklājība.

Patnams sava pieņēmuma skaidrošanai izmanto ‘sociālā kapitāla’ jēdzienu, to definē, izmantojot trīs konkrētākus jēdzienus: uzticēšanās, tīkli, abpusējība. Tas ir brīvprātīgo asociāciju darbības blakusprodukts, kas pieaug un uzkrājas sociālajā struktūrā, tieši un pozitīvi ietekmējot kopienu un caur to veicinot arī reģiona un valsts attīstību.

Kultūras kontekstā būtiski ir tas, ka sociālais kapitāls var būt arī kultūras līdzdalības nejaušās sekas jeb neplānotais blakusprodukts. Tātad, dziedot korī vai dejojot kolektīvā, mēs ne tikai gūsim prieku, jaunus draugus un jaunas zināšanas un prasmes, bet šī aktivitāte vairos arī kopienas un visas sabiedrības sociālo kapitālu, un tas, savukārt, sabiedrību padarīs labāku.

Turpināt lasīšanu “Amatiermāksla kā pilsoniskās līdzdalības forma” →

Culturelab Kultūra pilsētu/reģionu attīstībā, Kultūras līdzdalība, Kultūrpolitika, Pētījumi

Pētījums: vidzemnieki visbiežāk apmeklē kultūras pasākumus savā pilsētā vai novadā

Lai noskaidrotu, kāds ir kultūras piedāvājums Vidzemes reģionā un kāda ir iedzīvotāju loma un līdzdalība kultūras norisēs, no 2014. gada janvāra līdz 2014. gada novembrim Vidzemes kultūras un mākslas biedrība „Haritas” sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju veica pētījumu „Kultūras patēriņš Vidzemē: kultūras pieejamība un iedzīvotāju līdzdalība kultūras norisēs”. Tas ir pirmais solis Latvijas reģionu kultūras dzīves lokālo īpatnību un specifikas izpētē, kas ļauj attīstīt līdzīga rakstura pētījumus citos reģionos. Īstenotais pētījums ļaus gan kultūras darbiniekiem, gan pašvaldībām, gan NVO apzināties, kuros virzienos turpmāk strādāt, lai veicinātu kultūras pieejamību Vidzemes reģionā.

Pētījuma darba grupas vadītāja Dr.sc.soc. Anda Laķe uzsver, ka “aiz šiem cipariem stāv visdažādākie cilvēki: tādi, kuri dzīvo vieni, kuri dzīvo etniski jauktās ģimenēs, tie, kas dzīvo daudzbērnu ģimenēs, ģimenēs, kurās nav neviena ekonomiski aktīva cilvēka, arī turīgi cilvēki, cilvēki, kuri paši piedalās amatiermākslas kolektīvos, cilvēki ar stabiliem ienākumiem, cilvēki ar augstāku un zemāku izglītības līmeni. Protams, atšķiras arī viņu kultūras un mākslas vajadzības un intereses, kā arī iemesli, kāpēc cilvēki grib vai negrib iesaistīties kultūras dzīvē. Ar šo pētījumu cenšamies izprast, izskaidrot, palīdzēt atrast ceļu cilvēkiem pie kultūras un kultūrai pie cilvēkiem. Mērķis ir samazināt viedokļa “kultūra uz mani neattiecas” statistisko biežumu.”

Pētījuma rezultāti kopumā vērtējami pozitīvi – lielākā daļa pētījuma respondentu ir apmierināti ar kultūras dzīvi savā dzīves vietā un pasākumu kvalitāti. Vērtējot kultūras iestāžu darbu savā dzīvesvietā, lielākā respondentu daļa visvairāk ir apmierināta ar bibliotēkas (60%) un kultūras centra (40%) darbu. Taču kultūras piedāvājumā pietrūkst koncertu un teātra izrāžu, ko vidzemnieki labprāt apmeklētu. Bibliotēka ir arī visbiežāk apmeklētā kultūras iestāde – to reizi mēnesī vai biežāk apmeklējuši 25% respondentu. Lielākā daļa respondentu kultūras pasākumus apmeklē vienu līdz trīs reizes gadā.

Vidzemes reģiona iedzīvotāji pēdējā gada laikā kultūras piedāvājumu visvairāk izmantojuši savā dzīvesvietā (pilsētā, novadā, kurā dzīvo), kur biežāk izmantojuši tādas iespējas kā apmeklēt tematiskos pasākumus (pilsētas/novadu svētki, festivāli u.tml.) (56%), tradīciju pasākumus pilsētā vai novadā (kopīga Lieldienu, Jāņu u.c. svinēšana) (51%), bibliotēku (46%), pašdarbības (amatiermākslas) kolektīvu rīkotos pasākumus (40%), balli, diskotēku u. tml. (33%), muzeju (29%), izstādi (27%), teātra izrādi (26%), pasākumus bērniem, ģimenēm ar bērniem (26%) un populārās mūzikas, rokmūzikas vai šlāgermūzikas koncertus (23%).

KulturasPiedavajums

Interesanti, ka iemesli, kāpēc iedzīvotāji neapmeklē kultūras pasākumus būtiski atšķiras atkarībā no respondentu dzīves vietas. Valmierieši, salīdzinot ar citiem iedzīvotājiem, kā galveno kavējošo iemeslu norādīja to, ka nav naudas kultūras pasākumiem (42%), no citām pilsētām Vidzemē kā galvenais kavējošais faktors visbiežāk tika norādīts, ka nav pietiekami daudz brīvā laika (46%), arī novadu, pagastu un ciemu iedzīvotāji uzskata, ka visbiežāk tos kavē apmeklēt vai piedalīties kultūras pasākumos tieši tas, ka nav pietiekami daudz brīvā laika (43%) vai trūkst kompānijas un vienam iet negribas (31%), tāpat mazākās apdzīvotās vietās Vidzemē nozīmīgāks kavējošais faktors ir tas, ka pasākumi notiek pārāk tālu vai grūti nokļūt (28%).

Skersli

No Vidzemes reģiona kultūras iestādēm visbiežāk respondenti apmeklē Valmieras Drāmas teātri, arī tā darbība tiek vērtēta ļoti pozitīvi. Savukārt Muzeju naktis ir visapmeklētākais ikgadējais kultūras pasākums.

Turpināt lasīšanu “Pētījums: vidzemnieki visbiežāk apmeklē kultūras pasākumus savā pilsētā vai novadā” →

Culturelab Eiropas kultūras galvaspilsēta, Kultūra pilsētu/reģionu attīstībā, Kultūras līdzdalība, Kultūrpolitika, Pētījumi

Kāds ir Latvijas kultūras pasākumu apmeklētājs? Pētījums par kultūras patēriņu un līdzdalību Latvijā

Biedrība “Culturelab” ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu šī gada rudenī veica pētījumu un ir sagatavojusi analītisku izdevumu “Latvijas iedzīvotāju kultūras patēriņš un līdzdalība kultūras aktivitātēs 2007-2014: pētījumu dati un statistika” (pieejams šeit). Līdzīgi pētījumi Latvijā tiek īstenoti kopš 2007. gada, kas ļauj vērtēt, kā laika gaitā mainījušies Latvijas iedzīvotāju ieradumi kultūras pasākumu apmeklēšanā un līdzdalībā dažādās kultūras aktivitātēs, kā arī analizēt iedzīvotāju attieksmju un viedokļu maiņu par kultūras jomas būtiskumu un nozīmi personīgi sev un arī valsts attīstībai kopumā.

Pētījumā veikta gan kultūras jomas statistikas analīze par pēdējo septiņu gadu laika periodu, gan citu pētījumu datu analīze, gan arī īstenota Latvijas iedzīvotāju aptauja, sadarbībā ar pētījumu centru SKDS aptaujājot kopumā 1047 Latvijas iedzīvotājus vecumā no 15 līdz 74 gadiem. Aptaujā iegūti dati par iedzīvotāju attieksmi pret kultūru kopumā, mērķauditorijām ērtākajiem informācijas un komunikācijas kanāliem, kultūras pasākumu izvēli ietekmējošiem faktoriem, kultūras patēriņu (tai skaitā internetā) un līdzdalību kultūras aktivitātēs, kā arī jauno kultūras infrastruktūras objektu atpazīstamību un gatavību tos apmeklēt. Atsevišķs pētījuma jautājumu bloks tika veltīts akcijas „Muzeju nakts” apmeklētības padziļinātai izpētei. Pētījumā iekļauts plašs informācijas un datu materiāls, kas noderīgs gan kultūrpolitikas veidotājiem, gan kultūras organizāciju vadītājiem, mēģinot saprast, kā un vai var paplašināt savu auditoriju.

Kultūras patēriņa pētījumiem (t.i., pētījumiem par iedzīvotāju aktivitāti dažādu kultūras pasākumu apmeklēšanā un personīgā līdzdalībā kultūrā) Latvijā ir samērā nesena vēsture. Pirmais kultūras patēriņa pētījums veikts 2006. gadā M.Phil., PhD (Cantab) Roberta Ķīļa vadībā. Līdz tam kultūras patēriņš Latvijā netika sistemātiski pētīts, lai gan atsevišķi jautājumi par kultūru un ar to saistītām nodarbēm ir tikuši iekļauti gan mājsaimniecību budžeta pētījumos, gan brīvā laika aktivitāšu pētījumos u.tml. Līdz 2010. gadam šādi pētījumi tika veikti katru gadu, kopā īstenojot pavisam piecus kultūras patēriņa pētījumus. Jāuzsver gan, ka kultūras patēriņa pētījumu uzsākšana nav bijusi kādas kultūrpārvaldības institūcijas vai organizācijas, bet gan privāta pētnieku iniciatīva. Tādēļ, mainoties ekonomiskajai situācijai un pētnieku interesēm, noticis pārrāvums kultūras patēriņa pētniecībā – kopš 2010. gada šādi dati pēc līdzīgas metodoloģijas nav apkopoti un šogad veiktā iedzīvotāju aptauja ir pirmais kultūras patēriņa pētījums pēdējo četru gadu laikā.

Statistikas dati liecina, ka laika periodā no 2007. līdz 2013. gadam iedzīvotāju skaits Latvijā kopumā samazinājies par 8% jeb 185 015 cilvēkiem, attiecīgi samazinoties arī kultūras pasākumu un aktivitāšu potenciālajai auditorijai. Tai pat laikā ne visas kultūras jomas piedzīvojušas būtisku aktivitāšu samazinājumu un vairākās novērojams pat ievērojams pieaugums. Visbūtiskāk audzis Latvijas Nacionālās bibliotēkas lasītāju skaits – kopējais pieaugums veido 315%, lasītāju skaitam pieaugot no 81 363 2007. gadā līdz 256 189 personām 2013. gadā. Par aptuveni 1/5 pieaudzis radio raidorganizāciju programmu kopējais ilgums stundās. Tāpat audzis teātru apmeklējumu skaits (+16%), palielinoties attiecīgajā periodā no 860 000 līdz 994 000. Aptuveni par 1/10 augusi aktivitāte vēl vairākās jomās – pieaudzis ar kultūras centriem nesaistīto mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu skaits, lasītāju skaits bibliotēkās, muzeju apmeklējums, kā arī izrāžu skaits teātros un TV raidorganizāciju programmu kopējais ilgums stundās. Jāuzsver, ka, neskatoties uz arvien plašāku elektronisko masu mediju satura piedāvājumu un pieejamību, iedzīvotāju ieradumi un vēlme apmeklēt teātrus, muzejus un arī kino nav mazinājušies un ir pat nedaudz palielinājušies.

Tai pat laikā atsevišķās kultūras aktivitātēs vērojams arī būtisks kritums. Visbūtiskāk kritusies laikrakstu gada tirāža latviešu valodā (-47%), grāmatu un brošūru tirāža latviešu valodā (-38%), kā arī samazinājies spēlfilmu un animācijas pilnmetrāžas filmu skaits (-33%, kas gan absolūtos skaitļos sastāda tikai 2 filmas, samazinoties no 6 līdz 4 filmām). Par 1/5 samazinājusies arī žurnālu un citu periodisko izdevumu gada tirāža latviešu valodā, bet par 1/4 – TV raidorganizāciju skaits un hronikāli dokumentālo un populārzinātnisko pilnmetrāžas filmu skaits (absolūtos skaitļos samazinājums no 5 līdz 4 filmām) un grāmatu un brošūru skaits latviešu valodā. Par aptuveni 10% samazinājies muzeju skaits un mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu skaits kultūras centros.

Pētījuma ietvaros iegūtā, apkopotā un analizētā informācija ļauj identificēt vairākas būtiskas kultūras patēriņa un līdzdalības kultūrā attīstības tendences, kas gan ļauj izdarīt secinājumus par Latvijas iedzīvotāju kultūras aktivitātes izmaiņām pēdējo septiņu gadu laika periodā, gan arī tieši un netieši norāda uz nepieciešamību kultūrpārvaldības institūcijām un konkrētām kultūras jomas organizācijām pievērst pastiprinātu uzmanību stratēģiskai (un ilgtermiņa) attīstības plānošanai kultūras piedāvājuma un auditorijas daudzveidīgošanai un paplašināšanai.

Pētījuma datu analīze liecina, ka kultūras pasākumus un aktivitātes Latvijā apmeklē daudzi iedzīvotāji, bet dara to reti. Kopumā ir liels to iedzīvotāju īpatsvars (93%), kuri vismaz reizi gadā dodas uz kādiem kultūras pasākumiem, bet mazs to īpatsvars, kuri pasākumus apmeklē regulāri. Samērā augsts ir arī vidējais aktivitāšu skaits – vidēji viens Latvijas iedzīvotājs gada laikā piedalās 8,9 no 25 anketā iekļautajām kultūras aktivitātēm. Ņemot to vērā, kultūras pasākumu un aktivitāšu auditorijas palielināšanā lielākas iespējas varētu dot apmeklējumu regularitātes sekmēšana, nevis neaktīvās auditorijas ieinteresēšana un aktivizēšana.
Kultūras patēriņā mazāk aktīvas sociāli demogrāfiskās grupas šobrīd ir – 55-74 gadīgie, iedzīvotāji ar zemākiem ienākumiem, nestrādājošie, nepilsoņi, cittautieši, vīrieši, kā arī tie, kuri dzīvo vieni. Vidējā un ilgtermiņā stratēģiski būtiska kultūras auditorijas daļa būs seniori. Demogrāfiskās attīstības tendences liecina, ka gados jauno iedzīvotāju auditorija kultūras jomai arvien samazināsies (jo samazināsies iedzīvotāju kopskaits), savukārt gados vecāko – būtiski palielināsies. Ņemot vērā, ka senioru mērķa grupas šobrīd izsaka izteikti zemāku interesi par kultūru un izteikti retāk arī apmeklē kultūras pasākumus, kopējās kultūras auditorijas skaitliskā saglabāšana ilgtermiņā liek šīs sociāli demogrāfiskās grupas iesaisti uzlūkot par stratēģiski izšķirošu nepieciešamību.

Personīgas līdzdalības sekmēšana ir viens no efektīviem veidiem auditorijas palielināšanai kultūrā kopumā. Pētījuma dati gan neļauj viennozīmīgi secināt, vai aktīvāks patēriņš determinē aktīvāku līdzdalību vai otrādi, tomēr pozitīva korelācija starp patēriņu un līdzdalību ļauj apgalvot, ka iedzīvotāju kultūras aktivitātes sekmēšanai kopumā ir būtiski aktivizēt kā patēriņu, tā arī līdzdalību un personīgu iesaisti. Tie iedzīvotāji, kuri paši personīgi ir iesaistīti kādās kultūras aktivitātēs (dzied, dejo, piedalās amatierteātrī, nodarbojas ar amatniecību vai tml.), pēdējā gada laikā bija apmeklējuši vidēji 10,7 dažādus kultūras pasākumus, kamēr tie, kuri paši personīgi nav iesaistīti nekādās aktivitātēs, tikai 5,7 kultūras pasākumus.

Būtiski mainās informēšanas un komunikācijas stratēģijas kultūras jomā (tāpat kā citās). Ja vēl pirms aptuveni desmit gadiem varēja apgalvot, ka tradicionālie masu mediji (prese, televīzija un radio) ir visefektīvākie komunikācijas kanāli kā sasniegt maksimāli lielu sabiedrības daļu, tad pēdējo septiņu gadu laikā ir notikušas būtiskas pārmaiņas: vairs nav konkrētu mediju, kas spētu vienlīdz uzrunāt visas auditorijas grupas, turklāt liela daļa auditorijas (īpaši jauniešu mērķa grupā) paši ir kļuvuši par „masu medijiem”, kuru sociālajos tīklos izplatītā informācija un viedokļi būtiski ietekmē gan tuvākā sociālā loka (draugi, paziņas), gan pat personīgi nepazīstamu cilvēku („sekotāji” sociālajos medijos) uzskatus, spriedumus un lēmumus par kultūras jomu.

Pēdējo gadu laikā Latvija ir bagātinājusies ar vairākiem jauniem kultūras infrastruktūras objektiem reģionos (koncertzāles Cēsīs un Rēzeknē (topoša – Liepājā), muzejs Daugavpilī, bibliotēka Rīgā) – tas rada jaunus izaicinājumus tiem tuvākajos gados kļūt par nozīmīgiem kultūras centriem reģionos, aktivizējot un piesaistot auditoriju kā no tuvākas, tā tālākas apkārtnes. Visbiežāk iedzīvotāji kultūras pasākumus apmeklē savā dzīvesvietā (81%), bet vairāk nekā puse (58%) Latvijas iedzīvotāju vismaz reizi gadā dodas uz kultūras pasākumiem galvaspilsētā, bet tikai 43% – uz pasākumiem savā reģionā. Tas nozīmē, ka šobrīd Rīga ir būtiskākais kultūras pasākumu un aktivitāšu centrs – iedzīvotāji, kuri visbiežāk pasākumus apmeklē ārpus savas dzīvesvietas, parasti dodas uz Rīgu, nevis citu apdzīvotu vietu savā reģionā vai novadā. Tas ļauj izvirzīt jautājumu, vai un kā kultūras patēriņu reģionos ietekmēs jaunie kultūras infrastruktūras objekti. Šobrīd iedzīvotāju interese par tiem nav izteikti liela. Lai gan kultūras infrastruktūras objektus atpazīst salīdzinoši daudz iedzīvotāju, tos apmeklēt tuvākā gada laikā ir gatavi un ieinteresēti nedaudzi. Piemēram, lai gan Vidzemes koncertzāli „Cēsis” zina 35% iedzīvotāju, tikai 7% izsaka ieinteresētību to apmeklēt tuvākā gada laikā.

Turpināt lasīšanu “Kāds ir Latvijas kultūras pasākumu apmeklētājs? Pētījums par kultūras patēriņu un līdzdalību Latvijā” →