Diskusijā tika organizēta ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu Latvijas Nacionālajā kultūras centrā šī gada 11.februārī ar mērķi saprast, vai Latvijas kultūras organizācijās ir pietiekams un atbilstošs piedāvājums bērnu auditorijai, kāda ir pozitīvā pieredze un galvenās problēmas.
Diskusijā izkristalizējās, ka ir piecas galvenās iesaistītās puses – bērni, kultūras organizācijas, vecāki, izglītības iestādes un kultūrpolitikas veidotāji.
Visi iesaistītie arī piedalījās diskusijā, kuras laikā iezīmējās katras puses “jūtīgie jautājumi”. Arī zināmas galējības uzskatos par bērnam atvēlētās brīvības apjomu un kultūras organizāciju vēlmi pēc kārtības un disciplīnas. No šo piecu spēlētāju ieinteresētības, iesaistes, atbalsta un atsaucības ir atkarīga veiksmīga kultūras pasākuma, kas domāts bērnu auditorijai, norise.
Veidojot kultūras piedāvājumu bērnu auditorijai, ir svarīgi atbildēt uz jautājumiem “kas ir bērns?” Un “kāds ir bērns?”, jo bērnu auditorijai ir atšķirīga no pieaugušajiem pasaules uztvere, jau sākot no tīri fiziskām atšķirībām, kā arī ir citas prasības iesaistei, uzmanības noturēšanai u.tml. Tāpat – nepieciešams skaidri nošķirt, kas ir kultūras pasākumi bērniem, kas ir izglītojošie pasākumi un kas ir līdzdalības pasākumi – katram no tiem ir atšķirīgi uzdevumi un norise. Svarīgi arī bērniem šo atšķirību mācīt – kad ir jāsēž mierīgi un klusu jāvēro mākslinieku priekšnesums un kad var just skaļi līdzi un izteikt viedokli. Pastāv ļoti liela atšķirība starp muzeja apmeklējumu un teātra izrādes vai klasiskās mūzikas koncerta apmeklējumu. Izskanēja arī viedoklis, ka kultūras organizācijas, cenšoties būt mūsdienīgas, dažkārt nevietā provocē bērnus līdzdarboties vai izteikt viedokli, pēc tam nespējot panākt bērnu uzmanību tālākajā pasākuma gaitā.
Kultūras piedāvājumam ir jābūt kvalitatīvam, veidotam ar cieņu pret bērnu auditoriju, kultūras organizācijām jāveido sadarbība ar visām iesaistītajām pusēm un jāpārdomā, vai un kā iesaistīt bērnus kultūras pasākuma vai organizācijas apmeklējuma laikā. Tāpat jācenšas definēt precīza mērķauditorija un pasākumi jāveido atbilstoši dažādām bērnu vecumgrupām: maziem bērniem, tīņiem, jauniešiem.
Kultūras organizācijai jāņem vērā, ka apmeklējumu veido dažādu faktoru komplekss – arī dusmīgas garderobistes vai zāles uzraudzes, pārāk augstas cenas kafejnīcā, ieejas biļešu cenu pieejamība lielākai ģimenei, u.tml. Piemēram, apmeklējot muzejus, pietrūkst skaidras un labvēlīgas norādes bērna acu augstumā, bērniem netiek nodrošināta iespēja redzēt eksponātus, jo tie ir krietni virs bērnu acu augstuma, bet iespēju pakāpties nav. Skatoties no daudzbērnu vecāka viedokļa, izstādes apmeklējums nereti izvēršas par nopietnu fizisku treniņu, cilājot bērnus pie eksponātiem. Saprotama ir bērnu interese aizskart lietas, tomēr gadījumos, kad tas nav vēlams, izstādes veidotājiem jāmeklē risinājums, lai priekšmetus nevarētu aizskart.
Kultūras organizāciju un kultūrpolitikas veidotāju atbildība ir nodrošināt lielāku skaitu kvalitatīvu kultūras produktu tapšanu un to regulāru pieejamību ģimenēm – gan ģeogrāfiski, gan cenas ziņā. Pasākumi bērnu auditorijai pamatā ir centralizēti Rīgā un reģionu centros, jāsekmē to pieejamība ģimenēm tālākos novados. Pretējā gadījumā šo tirgus nišu ieņem komerciāli orientēti vai kvalitātes ziņā apšaubāmi kultūras pasākumi. Bet bērna satikšanās ar nekvalitatīvu kultūras pasākumu var atstāt neizdzēšamas sekas, jo tā veido pirmo (un iespējams – vienīgo) pieredzi saskarē ar kultūru. Kultūrpolitikas veidotāju atbildība ir nodrošināt nākotnes kultūras auditorijas veidošanu.
Paldies visiem, kuri dalījās pieredzē un pārdomās!
Aicinām arī iepazīties ar Kristas Buranes veidoto rakstu satori.lv, kas tapis pēc diskusijas – “Dusmīgo tantīšu ēnā”.
CultureLab 