Kāds ir Latvijas kultūras pasākumu apmeklētājs? Pētījums par kultūras patēriņu un līdzdalību Latvijā

Biedrība “Culturelab” ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu šī gada rudenī veica pētījumu un ir sagatavojusi analītisku izdevumu “Latvijas iedzīvotāju kultūras patēriņš un līdzdalība kultūras aktivitātēs 2007-2014: pētījumu dati un statistika” (pieejams šeit). Līdzīgi pētījumi Latvijā tiek īstenoti kopš 2007. gada, kas ļauj vērtēt, kā laika gaitā mainījušies Latvijas iedzīvotāju ieradumi kultūras pasākumu apmeklēšanā un līdzdalībā dažādās kultūras aktivitātēs, kā arī analizēt iedzīvotāju attieksmju un viedokļu maiņu par kultūras jomas būtiskumu un nozīmi personīgi sev un arī valsts attīstībai kopumā.

Pētījumā veikta gan kultūras jomas statistikas analīze par pēdējo septiņu gadu laika periodu, gan citu pētījumu datu analīze, gan arī īstenota Latvijas iedzīvotāju aptauja, sadarbībā ar pētījumu centru SKDS aptaujājot kopumā 1047 Latvijas iedzīvotājus vecumā no 15 līdz 74 gadiem. Aptaujā iegūti dati par iedzīvotāju attieksmi pret kultūru kopumā, mērķauditorijām ērtākajiem informācijas un komunikācijas kanāliem, kultūras pasākumu izvēli ietekmējošiem faktoriem, kultūras patēriņu (tai skaitā internetā) un līdzdalību kultūras aktivitātēs, kā arī jauno kultūras infrastruktūras objektu atpazīstamību un gatavību tos apmeklēt. Atsevišķs pētījuma jautājumu bloks tika veltīts akcijas „Muzeju nakts” apmeklētības padziļinātai izpētei. Pētījumā iekļauts plašs informācijas un datu materiāls, kas noderīgs gan kultūrpolitikas veidotājiem, gan kultūras organizāciju vadītājiem, mēģinot saprast, kā un vai var paplašināt savu auditoriju.

Kultūras patēriņa pētījumiem (t.i., pētījumiem par iedzīvotāju aktivitāti dažādu kultūras pasākumu apmeklēšanā un personīgā līdzdalībā kultūrā) Latvijā ir samērā nesena vēsture. Pirmais kultūras patēriņa pētījums veikts 2006. gadā M.Phil., PhD (Cantab) Roberta Ķīļa vadībā. Līdz tam kultūras patēriņš Latvijā netika sistemātiski pētīts, lai gan atsevišķi jautājumi par kultūru un ar to saistītām nodarbēm ir tikuši iekļauti gan mājsaimniecību budžeta pētījumos, gan brīvā laika aktivitāšu pētījumos u.tml. Līdz 2010. gadam šādi pētījumi tika veikti katru gadu, kopā īstenojot pavisam piecus kultūras patēriņa pētījumus. Jāuzsver gan, ka kultūras patēriņa pētījumu uzsākšana nav bijusi kādas kultūrpārvaldības institūcijas vai organizācijas, bet gan privāta pētnieku iniciatīva. Tādēļ, mainoties ekonomiskajai situācijai un pētnieku interesēm, noticis pārrāvums kultūras patēriņa pētniecībā – kopš 2010. gada šādi dati pēc līdzīgas metodoloģijas nav apkopoti un šogad veiktā iedzīvotāju aptauja ir pirmais kultūras patēriņa pētījums pēdējo četru gadu laikā.

Statistikas dati liecina, ka laika periodā no 2007. līdz 2013. gadam iedzīvotāju skaits Latvijā kopumā samazinājies par 8% jeb 185 015 cilvēkiem, attiecīgi samazinoties arī kultūras pasākumu un aktivitāšu potenciālajai auditorijai. Tai pat laikā ne visas kultūras jomas piedzīvojušas būtisku aktivitāšu samazinājumu un vairākās novērojams pat ievērojams pieaugums. Visbūtiskāk audzis Latvijas Nacionālās bibliotēkas lasītāju skaits – kopējais pieaugums veido 315%, lasītāju skaitam pieaugot no 81 363 2007. gadā līdz 256 189 personām 2013. gadā. Par aptuveni 1/5 pieaudzis radio raidorganizāciju programmu kopējais ilgums stundās. Tāpat audzis teātru apmeklējumu skaits (+16%), palielinoties attiecīgajā periodā no 860 000 līdz 994 000. Aptuveni par 1/10 augusi aktivitāte vēl vairākās jomās – pieaudzis ar kultūras centriem nesaistīto mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu skaits, lasītāju skaits bibliotēkās, muzeju apmeklējums, kā arī izrāžu skaits teātros un TV raidorganizāciju programmu kopējais ilgums stundās. Jāuzsver, ka, neskatoties uz arvien plašāku elektronisko masu mediju satura piedāvājumu un pieejamību, iedzīvotāju ieradumi un vēlme apmeklēt teātrus, muzejus un arī kino nav mazinājušies un ir pat nedaudz palielinājušies.

Tai pat laikā atsevišķās kultūras aktivitātēs vērojams arī būtisks kritums. Visbūtiskāk kritusies laikrakstu gada tirāža latviešu valodā (-47%), grāmatu un brošūru tirāža latviešu valodā (-38%), kā arī samazinājies spēlfilmu un animācijas pilnmetrāžas filmu skaits (-33%, kas gan absolūtos skaitļos sastāda tikai 2 filmas, samazinoties no 6 līdz 4 filmām). Par 1/5 samazinājusies arī žurnālu un citu periodisko izdevumu gada tirāža latviešu valodā, bet par 1/4 – TV raidorganizāciju skaits un hronikāli dokumentālo un populārzinātnisko pilnmetrāžas filmu skaits (absolūtos skaitļos samazinājums no 5 līdz 4 filmām) un grāmatu un brošūru skaits latviešu valodā. Par aptuveni 10% samazinājies muzeju skaits un mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu skaits kultūras centros.

Pētījuma ietvaros iegūtā, apkopotā un analizētā informācija ļauj identificēt vairākas būtiskas kultūras patēriņa un līdzdalības kultūrā attīstības tendences, kas gan ļauj izdarīt secinājumus par Latvijas iedzīvotāju kultūras aktivitātes izmaiņām pēdējo septiņu gadu laika periodā, gan arī tieši un netieši norāda uz nepieciešamību kultūrpārvaldības institūcijām un konkrētām kultūras jomas organizācijām pievērst pastiprinātu uzmanību stratēģiskai (un ilgtermiņa) attīstības plānošanai kultūras piedāvājuma un auditorijas daudzveidīgošanai un paplašināšanai.

Pētījuma datu analīze liecina, ka kultūras pasākumus un aktivitātes Latvijā apmeklē daudzi iedzīvotāji, bet dara to reti. Kopumā ir liels to iedzīvotāju īpatsvars (93%), kuri vismaz reizi gadā dodas uz kādiem kultūras pasākumiem, bet mazs to īpatsvars, kuri pasākumus apmeklē regulāri. Samērā augsts ir arī vidējais aktivitāšu skaits – vidēji viens Latvijas iedzīvotājs gada laikā piedalās 8,9 no 25 anketā iekļautajām kultūras aktivitātēm. Ņemot to vērā, kultūras pasākumu un aktivitāšu auditorijas palielināšanā lielākas iespējas varētu dot apmeklējumu regularitātes sekmēšana, nevis neaktīvās auditorijas ieinteresēšana un aktivizēšana.
Kultūras patēriņā mazāk aktīvas sociāli demogrāfiskās grupas šobrīd ir – 55-74 gadīgie, iedzīvotāji ar zemākiem ienākumiem, nestrādājošie, nepilsoņi, cittautieši, vīrieši, kā arī tie, kuri dzīvo vieni. Vidējā un ilgtermiņā stratēģiski būtiska kultūras auditorijas daļa būs seniori. Demogrāfiskās attīstības tendences liecina, ka gados jauno iedzīvotāju auditorija kultūras jomai arvien samazināsies (jo samazināsies iedzīvotāju kopskaits), savukārt gados vecāko – būtiski palielināsies. Ņemot vērā, ka senioru mērķa grupas šobrīd izsaka izteikti zemāku interesi par kultūru un izteikti retāk arī apmeklē kultūras pasākumus, kopējās kultūras auditorijas skaitliskā saglabāšana ilgtermiņā liek šīs sociāli demogrāfiskās grupas iesaisti uzlūkot par stratēģiski izšķirošu nepieciešamību.

Personīgas līdzdalības sekmēšana ir viens no efektīviem veidiem auditorijas palielināšanai kultūrā kopumā. Pētījuma dati gan neļauj viennozīmīgi secināt, vai aktīvāks patēriņš determinē aktīvāku līdzdalību vai otrādi, tomēr pozitīva korelācija starp patēriņu un līdzdalību ļauj apgalvot, ka iedzīvotāju kultūras aktivitātes sekmēšanai kopumā ir būtiski aktivizēt kā patēriņu, tā arī līdzdalību un personīgu iesaisti. Tie iedzīvotāji, kuri paši personīgi ir iesaistīti kādās kultūras aktivitātēs (dzied, dejo, piedalās amatierteātrī, nodarbojas ar amatniecību vai tml.), pēdējā gada laikā bija apmeklējuši vidēji 10,7 dažādus kultūras pasākumus, kamēr tie, kuri paši personīgi nav iesaistīti nekādās aktivitātēs, tikai 5,7 kultūras pasākumus.

Būtiski mainās informēšanas un komunikācijas stratēģijas kultūras jomā (tāpat kā citās). Ja vēl pirms aptuveni desmit gadiem varēja apgalvot, ka tradicionālie masu mediji (prese, televīzija un radio) ir visefektīvākie komunikācijas kanāli kā sasniegt maksimāli lielu sabiedrības daļu, tad pēdējo septiņu gadu laikā ir notikušas būtiskas pārmaiņas: vairs nav konkrētu mediju, kas spētu vienlīdz uzrunāt visas auditorijas grupas, turklāt liela daļa auditorijas (īpaši jauniešu mērķa grupā) paši ir kļuvuši par „masu medijiem”, kuru sociālajos tīklos izplatītā informācija un viedokļi būtiski ietekmē gan tuvākā sociālā loka (draugi, paziņas), gan pat personīgi nepazīstamu cilvēku („sekotāji” sociālajos medijos) uzskatus, spriedumus un lēmumus par kultūras jomu.

Pēdējo gadu laikā Latvija ir bagātinājusies ar vairākiem jauniem kultūras infrastruktūras objektiem reģionos (koncertzāles Cēsīs un Rēzeknē (topoša – Liepājā), muzejs Daugavpilī, bibliotēka Rīgā) – tas rada jaunus izaicinājumus tiem tuvākajos gados kļūt par nozīmīgiem kultūras centriem reģionos, aktivizējot un piesaistot auditoriju kā no tuvākas, tā tālākas apkārtnes. Visbiežāk iedzīvotāji kultūras pasākumus apmeklē savā dzīvesvietā (81%), bet vairāk nekā puse (58%) Latvijas iedzīvotāju vismaz reizi gadā dodas uz kultūras pasākumiem galvaspilsētā, bet tikai 43% – uz pasākumiem savā reģionā. Tas nozīmē, ka šobrīd Rīga ir būtiskākais kultūras pasākumu un aktivitāšu centrs – iedzīvotāji, kuri visbiežāk pasākumus apmeklē ārpus savas dzīvesvietas, parasti dodas uz Rīgu, nevis citu apdzīvotu vietu savā reģionā vai novadā. Tas ļauj izvirzīt jautājumu, vai un kā kultūras patēriņu reģionos ietekmēs jaunie kultūras infrastruktūras objekti. Šobrīd iedzīvotāju interese par tiem nav izteikti liela. Lai gan kultūras infrastruktūras objektus atpazīst salīdzinoši daudz iedzīvotāju, tos apmeklēt tuvākā gada laikā ir gatavi un ieinteresēti nedaudzi. Piemēram, lai gan Vidzemes koncertzāli „Cēsis” zina 35% iedzīvotāju, tikai 7% izsaka ieinteresētību to apmeklēt tuvākā gada laikā.

Viens no pasaulē atzītiem un plaši izmantotiem paņēmieniem kultūras auditorijas paplašināšanai ir dažāda veida regulāras (visbiežāk ikgadējas) akcijas. Latvijā populārākā un visplašāk apmeklētā ir Muzeju nakts akcija, kas ļauj uz tās piemēra novērtēt ilgtermiņa ietekmi uz kultūras auditoriju kopumā. Lai gan statistika uzrāda aptuveni 10% pieaugumu muzeju apmeklējumā Latvijā kopumā, nevar apgalvot, ka Muzeju nakts akcija ir būtiski ietekmējusi regulāro muzeju apmeklētāju skaita pieaugumu. Absolūtais vairākums iedzīvotāju (71%) apgalvo, ka muzejus apmeklētu arī tad, ja nenotiktu Muzeju nakts akcija, un tikai 13% ir tādu, kuri novērtē, ka neapmeklētu. Lielākais izaicinājums ir, kā šīs un citu kultūras akciju popularitāti „izmantot”, lai veicinātu iedzīvotāju interesi un gatavību kultūras pasākumu un aktivitāšu apmeklējumam arī ārpus bezmaksas akciju norises laikiem.

Akcentējams ir arī pētījuma secinājums, ka iedzīvotāju labklājības pieaugums būtiski neietekmētu kultūras patēriņu. Lai gan kā būtiskākā barjera kultūras biežākam apmeklējumam pētījumā identificējamas iedzīvotāju finansiālās iespējas (55% no tiem, kuri vēlētos biežāk apmeklēt kultūras pasākumus, kā iemeslus, kādēļ to nedara šobrīd, norāda finanšu trūkumu), nevar apgalvot, ka labklājības pieaugums korelēs ar lielāku kultūras aktivitāti. Aptaujā vaicājot, kam tiktu veltīti finanšu līdzekļi, ja ģimenes budžets palielinātos, visbiežāk iedzīvotāji norāda, ka papildlīdzekļus atvēlētu ceļojumiem uz ārvalstīm (57%) un pa Latviju (42%). Savukārt katrs piektais iedzīvotājs dotos uz teātra izrādēm, bet katrs ceturtais uz populārās mūzikas koncertiem. Tomēr lielākā daļa no šādas atbildes sniegušajiem jau šobrīd apmeklē teātri un koncertus, savukārt šobrīd neaktīvo kultūras pasākumu apmeklētāju mērķa grupu labklājības pieaugums aktivizētu nebūtiski – tikai aptuveni katrs desmitais no tiem, kuri šobrīd kultūras pasākumus neapmeklē, novērtē, ka lielāks ģimenes budžets rosinātu to darīt. No vienas puses, tas norāda, ka labklājības pieauguma ietekmi kultūras jomā visdrīzāk izjustu ar laika nobīdi, jo iedzīvotāji vispirms ieguldītu citās sev aktuālās un interesējošās nepieciešamībās. No otras puses, tas arī liecina, ka kultūrā ieinteresētā auditorija jau šobrīd ir tajā aktīva, un materiālo iespēju uzlabošanās drīzāk palielinātu esošā apmeklējuma regularitāti, nevis piesaistītu kultūras apmeklējumā vairāk iedzīvotāju. Tas savukārt ļauj apgalvot, ka būtiskākais faktors, kas ietekmē iedzīvotāju kultūras aktivitāti, ir personīgā interese par kultūru, nevis finansiālās iespējas. Tātad ilgtermiņā ir būtiski sekmēt iedzīvotāju interesi par kultūru kopumā un konkrētu pasākumu un aktivitāšu apmeklēšanu, tādējādi audzējot to auditorijas daļu, kura pieaugot labklājībai būs ieinteresēta un gatava savus ienākumus tērēt kultūras jomā.