Amatiermāksla kā pilsoniskās līdzdalības forma

Jānis Daugavietis, sociologs

Mūsdienu rietumu pasaules politikās arvien vairāk tiek akcentēta kultūras līdzdalības (cultural participation), jo īpaši amatiermākslas, sociālā nozīme. Tiek uzskatīts, ka kultūras līdzdalība ir viens no pilsoniskās līdzdalības veidiem, kas, savukārt, ir priekšnoteikums demokrātiskas un labklājīgas sabiedrības veidošanai. Jo aktīvāki būs iedzīvotāji (vēlēšanās, demonstrācijās un piketos, labdarībā, brīvprātīgajā darbā, apkaimju uzkopšanā, ziedošanā, nevalstiskajās organizācijās), jo plaukstošāka būs kopiena, pilsēta, valsts.

Šajā rakstā īsi izskaidrošu amatiermākslas sociālo lomu, kā un kāpēc tā pēdējās desmitgadēs kļuvusi par arvien biežāk piesauktu un dažbrīd arī izmantotu instrumentu sabiedrības attīstīšanas plānos un projektos. Lai to izprastu, no sākuma pievērsīšos ‘teorijai’ (pilsoniskās sabiedrības un sociālā kapitāla koncepcijām), tad aplūkošu moderno ‘attīstības’ diskursu. Turpinājumā izklāstīšu tos pieņēmumus, uz kuriem balstīta amatiermākslas izmantošanas prakse attīstības un kultūras politikās.

Pilsoniskās sabiedrības pieeja un sociālais kapitāls

Pilsoniskās sabiedrības pieeja postulē, ka ideāla ir tāda valsts, kurā ir ne tikai spēcīgs valsts aparāts, brīvi un autonomi pilsoņi (iedzīvotāji), bet arī ietekmīgas iedzīvotāju brīvprātīgās asociācijas – biedrības, neformālas apvienības, arodbiedrības, draudzes u.t.t. Tās kopumā veido t.d. pilsonisko sabiedrību, kas ir kā pretsvars vai citos gadījumos – atbalsts – tādām pārindividuālām un spēcīgām varas formām kā valsts, birokrātiskais aparāts, baznīca, ekonomiskie vai politiskie lieluzņēmumi, organizācijas. Tāpēc ir vēlams, lai pēc iespējas plašāks pilsoņu loks būtu iesaistīts kādā brīvprātīgā asociācijā vai pat vairākās. Kopienai, kurā izveidojies blīvs brīvprātīgo asociāciju tīkls, ir lielākas izredzes attīstīties gan sociāli, gan ekonomiski.

Mūsdienās šādu ideju no jauna aktualizēja amerikāņu politologs Roberts Patnams (Robert Putnam) grāmatā „Demokrātija darbā: mūsdienu Itālijas pilsoniskās tradīcijas” („Making Democracy Work: Civic Traditions in Modern Italy”) . Analizējot Itālijas reģionu attīstību ilgā vēstures posmā (sākot ar XII gs.), autors secina, ka veiksmīgāki savā attīstībā bijuši ‘vispilsoniskākie’ (most civic) reģioni, t.i., tie reģioni, kuros bijis lielākais brīvprātīgo asociāciju blīvums. Par brīvprātīgajām asociācijām Patnams uzskata jebkādas – gan savstarpējās palīdzības un ekonomiskās sadarbības, gan arī brīvā laika pavadīšanas – pilsoņu apvienības. Darbojoties asociācijās, pilsoņi iemācās sadarboties. Konfliktu demokrātiska risināšanas, kompromisu panākšanas, kopīgā labuma idejas un prakses pieredze vēlāk pilsoņiem palīdz veidot veiksmīgākas politiskās apvienības un galu galā – efektīvākas un demokrātiskākas pārvaldes institūcijas, kas ir galvenie priekšnosacījumi, lai kopiena, reģions attīstītos, pieaugtu tās ekonomiskā un sociālā labklājība.

Patnams sava pieņēmuma skaidrošanai izmanto ‘sociālā kapitāla’ jēdzienu, to definē, izmantojot trīs konkrētākus jēdzienus: uzticēšanās, tīkli, abpusējība. Tas ir brīvprātīgo asociāciju darbības blakusprodukts, kas pieaug un uzkrājas sociālajā struktūrā, tieši un pozitīvi ietekmējot kopienu un caur to veicinot arī reģiona un valsts attīstību.

Kultūras kontekstā būtiski ir tas, ka sociālais kapitāls var būt arī kultūras līdzdalības nejaušās sekas jeb neplānotais blakusprodukts. Tātad, dziedot korī vai dejojot kolektīvā, mēs ne tikai gūsim prieku, jaunus draugus un jaunas zināšanas un prasmes, bet šī aktivitāte vairos arī kopienas un visas sabiedrības sociālo kapitālu, un tas, savukārt, sabiedrību padarīs labāku.

Continue reading “Amatiermāksla kā pilsoniskās līdzdalības forma”

Noslēgušās „Latvijas kultūras vēstnieku” apmācības mazākumtautību nevalstiskajām organizācijām

vestnieki2014. gada 28. novembrī sekmīgi noslēgušās Latvijas Nacionālā kultūras centra un biedrības „Culturelab” organizētās apmācības mazākumtautību biedrību pārstāvjiem. Apmācību mērķis bija sagatavot vēstniekus – vietējos kultūras jomas līderus sekmīgas mijiedarbības nodrošināšanai strap Latvijas dažādu tautību kopienām, veicinot Latvijas kultūras uzplaukumu.

Apmācībās piedalījās 25 dažādu nacionalitāšu (poļu, krievu, ebreju, vācu, līvu, ukraiņu) biedrību pārstāvji, kas jau šobrīd aktīvi darbojas Latvijas kultūrvides dažādošanā, rūpējoties par savu tradīciju saglabāšanu un popularizēšanu. Trīs nedēļas nogalēs dalībnieki pilnveidoja savas zināšanas par kultūru daudzveidību, identitāti un sabiedrības saliedēšanu, veiksmīga dialoga un pozitīvu pārmaiņu īstenošanu. Apmācību programmā tika iekļauti dažādi interaktīvi uzdevumi, kas dalībniekiem bija jārisina nelielās komandās. Uzdevumu izveidē tika izmantotas Britu padomes izstrādātās apmācību metodes, kas iepriekš iekļautas Latvijā īstenotajās apmācību programmās “Starpkultūru vēstnieki” un “Darbīgās kopienas”.

Noslēguma pasākumā Latvijas Nacionālajā kultūras centrā apmācību beidzējus sveica kultūras ministre Dace Melbārde, novēlot veiksmīgu turpmāko sadarbību dažādos Latvijas reģionos, balstoties kultūrā kā būtiskā saliedētas sabiedrības izaugsmes resursā.

Apmācību dalībnieki ļoti pozitīvi novērtēja iespēju satikt domu biedrus, gūstot iedvesmu turpmākam darbam un attīstot kopīgas partnerības nākotnes ieceru realizēšanai. Ir plānots, ka izveidojies mazākumtautību biedrību sadarbības tīkls pārtaps Latvijas kultūras vēstnieku akadēmijā, attīstot sadarbību ar Latvijas kultūras centriem un turpinot sniegt zināšanas un atbalstu saviem biedriem.

 

Seminārs Vidzemes kultūras organizācijām “Komunikācija ar auditoriju”

Seminārs lektora slimības dēļ pārcelts uz 29.oktobri!

Šī gada 22.oktobrī Cēsīs notiks otrais seminārs par auditorijas veidošanu “Culturelab” rudens semināru ciklā.

Seminārā “Komunikācija ar auditoriju” runāsim par šādām tēmām:
– Auditorijas “pieredzes dizains” jeb pasākuma plānošana no apmeklētāja skatu punkta
– Kas rada organizācijas tēlu un kā to veidot?
– Ieteikumi darbam ar medijiem. Kā uzrakstīt labu preses relīzi. Piemēru analīze.
– Ieteikumi darbam ar sociālajiem tīkliem.

Norises vieta – Cēsu Jaunās pils semināru zāle (Pils laukums 9, Cēsis), sākums pl.10:00.
Semināra programma lejupielādējama šeit – Programma Komunikacija ar auditoriju.

Apmācību vadītāji:
Kārlis Potsastoņu gadu pieredze darbā medijos, tostarp ziņu aģentūrā LETA un žurnālā “Kapitāls”. Strādājis pie Latvijas tēla un zīmolvedības jautājumiem kā Latvijas Institūta komunikācijas vadītājs, kā arī bijis projekta vadītājs pirmajam oficiālajam Latvijas profilam sociālajos tīklos – Facebook lapai “If you like Latvia, Latvia likes you”. Ar lekcijām par komunikāciju un zīmolvedību uzstājies biznesa augstskolā “Turība”, Valsts administrācijas skolā, Latvijas Kultūras koledžā un Vidzemes augstskolā.

Ilona Asare – maģistra grāds kultūras menedžmentā Latvijas Kultūras akadēmijā, studējusi Eiropas kultūras plānošanu De Montfort universitātē Lielbritānijā. Srādājusi pie Cēsu kultūrpolitikas un Cēsu – Eiropas Kultūras galvaspilsētas 2014 pieteikuma izveides. Pieredze starptautisku kultūras projektu vadībā un finanšu līdzekļu piesaistē kultūras pasākumu īstenošanai un kultūras menedžmenta apmācību vadīšanā.

Seminārs tiek organizēts ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu un tiek piedāvāts bez maksas.

Obligāta iepriekšēja reģistrēšanās, aizpildot pieteikuma anketu līdz 19.oktobrim šeit.

Kur kultūrpolitikā pazudusi amatiermāksla?

Amatiermāksla kā iespēja iedzīvotājiem līdzdarboties kultūras un sociālajā dzīvē ieņem nozīmīgu lomu dažādu valstu kultūrpolitikās. Virspusēji skatoties, šķiet, ka Latvijā amatiermākslai piešķirta īpaša vieta, visvairāk – Dziesmu un deju svētku un Latvijas tēla veidošanas kontekstā, Latvija ir visiem zināma kā “zeme, kur dzied”. Kā amatiermāksla atspoguļojas Latvijas kultūrpolitikas dokumentos? To šajā rakstā analizē sociologs Jānis Daugavietis.

Amatiermākslas termini politikas dokumentos: sinonīmi un „antonīms”

Padomju laikos amatieru kultūras aktivitātes bija pieņemts dēvēt par ‘māksliniecisko pašdarbību’ vai ‘tautas mākslu’, bet mūsdienās dominē vārds ‘amatiermāksla’ (Rasa 2008). Analizējot Latvijas kultūras politikas dokumentu kopu (analizēti ir kopskaitā 38 likumi, īstenošanas ziņojumi un plānošanas dokumenti, kas pieņemti laika posmā no 1992. līdz 2011. gadam), var secināt, ka pagrieziena punkts dažādu sinonīmu izmantošanā ir 2006. gada beigās tapušās ‘Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.-2015. gadam. Nacionāla valsts’, kur lietots praktiski tikai termins ‘amatiermāksla’. ‘Tautas māksla’ gandrīz pilnībā no dokumentiem izzūd ap 2009. gadu. No 2009. gada 1. janvāra Valsts aģentūra Tautas mākslas centrs tiek pārdēvēta par Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūru, zaudējot ‘tautas mākslas’ vārdu. Jāpiezīmē, ka vēl līdz 2008. gadam dažu dokumentu dažās vietās bija palicis vārds ‘pašdarbība’ vai ‘mākslinieciskā pašdarbība’. Savukārt arī ‘tautas māksla’ joprojām ir vēl sastopams dažos pēdējo gadu dokumentos, kā arī senāk pieņemtos, bet joprojām spēkā esošos, likumos un normatīvajos aktos. ‘Tautas māksla’ joprojām bieži sastopams Latvijas nacionālo kultūras institūciju mājas lapās, piemēram, Kultūras ministrijas un Latvijas Nacionālā kultūras centra (iepriekš – Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūra).

Ja salīdzinām, kādas ir vārdu (to sakņu) ‘amatier*’ un ‘profesion*’ attiecības analizētajos kultūras politikas dokumentos, tad pirmais lietots 4,5 reizes retāk (attiecīgi 190 un 852 minējumi), bet vārds (sakne) amatiermāksl* – 5,5 reizes retāk. ‘Amatier*’ atrodams 14 locījumos un formās, ‘profesion*’ – 31.

‘Amatiermākslas likumi’

Latvijā nav īpašu ‘amatiermākslas likumu’. Galvenie kultūras jomu regulējošie likumi, kas tieši attiecas uz amatiermākslu, ir ‘Dziesmu un deju svētku likums’ un ‘Kultūras institūciju likums’, kā arī dažas Saeimas ratificētas starptautiskās konvencijas kultūras jomā.  Svarīgākais kultūrpolitikas plānošanas dokuments ir ‘Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.-2015. gadam. Nacionāla valsts’ (2006). Citu jomu likumi, kas tieši skar amatiermākslu, ir ‘Par pašvaldībām’, ‘Reģionālās attīstības likums’ un ‘Teritorijas plānošanas likums’.
Latvijas dokumentos dominējošā kultūras definīcijā, ko es dēvēju par ‘mantojums un pakalpojums iedzīvotājiem’, praktiski nav vietas amatiermākslai. Šauras izņēmuma taciņas ir tie gadījumi, kad cilvēks vēlas īstenot vienu no savām „augstākajām vajadzībām”, t.i. radoši izpausties, bet nav gājis profesionālās mākslas izglītības ceļu, ko arī valsts piedāvā kā pakalpojumu, vai arī tad, ja viņš ar savām amatieraktivitātēm var cerēt iekļauties profesionāļu pārraudzītā, un tāpēc „kulturāli-mākslinieciski augstvērtīgā”, tradīcijā, piemēram, Dziesmu un deju svētku procesā (1). Būtiski piezīmēt, ka kultūras likumos netiek minēts vārds ‘amatiermāksla’ vai tā sinonīms ‘tautas māksla’ (izņēmums ir ‘Kultūras institūciju likums’, kur katrs šis termins lietots vienu reizi) (2). Galvenajos reģionālās attīstības likumos (‘Par pašvaldībām’; ‘Valsts pārvaldes iekārtas likums’; ‘Reģionālās attīstības likums’; ‘Teritorijas plānošanas likums’; ‘Attīstības plānošanas sistēmas likums’) arī nav šo atslēgas vārdu. Interesants izņēmums ir jēdziens ‘tautas jaunrade’ likumā ‘Par pašvaldībām’. Continue reading “Kur kultūrpolitikā pazudusi amatiermāksla?”

Pasaules pirmizrāde kultūras centrā

Par interesantu pieredzi, kā izmantot kultūras centra resursus un priekšrocības nomaļā vietā, liecina Zviedrijas pilsētiņas Vilhelmīnas kultūras centra pieredze starptautisku projektu producēšanā. Vilhelmīna atrodas Zviedrijas ziemeļos un tajā ir apmēram 3,5 tūkstoši iedzīvotāju. Neliela, klusa pilsētiņa ar vienu galveno ielu. Vilhelmīnas kultūras centrs ir labi aprīkots, zālē ir 200 sēdvietas.Vilhelmina

1999.gadā kultūras centra direktore aizsāka jaunu iniciatīvu – uzņēma rezidencē mūsdienu dejas grupu no Horvātijas “Montazstroj”, kuri 3 nedēļas mēģināja jaunu izrādi “Fragile”, un pasaules pirmizrāde notika tieši Vilhelmīnā. Projektā sadarbojās vairāki partneri – pati deju grupa, producents “Intercult” no Zviedrijas, kultūras centrs. Viņi kopā piesaistīja finansējumu, lai šis projekts īstenotos. Gala rezultātā kultūras centrs no savas puses piedāvāja telpas mēģinājumiem, nodrošināja dzīvošanu un ēdināšanu iespēju robežās.

Tā bija starptautiska deju grupa, izrādē piedalījās dejotāji no Horvātijas, Nīderlande, Vācijas un Norvēģijas – tā ir ierasta prakse mūsdienu deju grupām, līdz ar to tās bieži meklē iespēju, kur kopā strādāt, lai iestudēju jaunu izrādi. Kultūras nama direktore aprakstīja savu pieredzi, stāstot, ka grupai nebija lielas tehniskās prasības, tomēr, uzsākot mēģinājumus, parādījās daudz un dažādas problēmas, kuras nācās risināt, iesaistot vietējos iedzīvotājus – sākot ar to, ka dejotāju autobuss noslīdēja no ceļa un to naktī nācās vilkt laukā; scenogrāfijā paredzēts izmantot grāmatas, kurām atlīmējās muguriņas, un vietējā izdevniecība izpalīdzēja, tās salabojot apmaiņā pret biļetēm uz pirmizrādi un vakariņām restorānā kopā ar dejotājiem. Vietējās šuvējas izpalīdzēja pāršūt skatuves tērpus. Aktieri piedalījās dažādos vietējos pasākumos, devās pusdienās uz vietējiem krodziņiem. Vietējie iedzīvotāji daudz runāja par gaidāmo izrādi, jo kāds bija nejauši ieklīdis mēģinājumā un redzējis kailus dejotājus uz skatuves. Arī Zviedrijas prese un TV ziņoja par šo izrādi. Tā rezultātā pirmizrāde tika pilnībā izpārdota, tāpat kultūras nams pārdeva 200 biļetes uz pirmizrādes pieņemšanu/vakariņām.

Sākotnējā iecere bija atvest izrādi, kas patiktu jauniešiem, tas pilnībā attaisnojās, pēc tam vietējā skolā izveidojās deju grupa un tagad kultūras centrs katru gadu organizē mūsdienu dejas viesizrādes. To labi apmeklē visu paaudžu iedzīvotāji un vienmēr pieredzi salīdzina ar to pirmo izrādi no Horvātijas, sakot – nu, šī izrāde nav tik sarežģīta un grūti uztverama. Turklāt kultūras centrs tagad ik gadu uzņem pie sevis kādu starptautisku grupu rezidencē.

Pārmaiņu laboratorija: Polijas pieredze kultūras centru reformēšanā

zoom_logoRadošo iniciatīvu laboratorija “ę”, kas veido dažādas kultūras programmas, sadarbojoties ar kultūras centriem Polijā, konstatēja, ka it īpaši mazākās pašvaldībās kultūras centri parasti ir vienīgā vieta, kas organizē kultūras pasākumus un iesaista vietējo sabiedrību. Šī asociācija aizsāka projektu “ZOOM”, lai sekmētu kultūras centru pārmaiņas un lai tie kļūtu par iedzīvotājiem pievilcīgām kultūras norišu vietām.

Līdzīgi kā Latvijā, arī Polijā 1990. gadu sākumā krasi samazinājās kultūras centru skaits (1988.-1991. g. no 16 000 līdz 6 000 kultūras centru). Daļa no palikušajiem kultūras centriem apguva jaunās menedžmenta iemaņas un darbojās veiksmīgi, piesaistot finansējumu un publiku. Tomēr atsevišķiem centriem tā arī neizdevās ne izveidot veiksmīgu programmu, ne atrast savu auditoriju. Asociācija veica pētījumu par kultūras centru menedžmentu Mazovijas vojevodistē un izdarīja secinājumus par to, kas kultūras centriem Polijā vajadzīgs visvairāk:

  • Mainīt domāšanas veidu par savus misiju – tā būtu jāformulē tieši konkrētajam kultūras centram, kas darbojas konkrētai vietējai kopienai.
  • Iemācīties izprast vietējās kopienas, kurā kultūras centrs darbojas, vajadzības, jo parasti kultūras centru izpratne par vietējo sabiedrību izrādījās ļoti nepilnīga.
  • Atrast jaunas idejas norisēm kultūras centrā – kultūras centri lielākoties veido programmu, izmantojot zināmas un jau pārbaudītas vērtības. Kultūras centriem vajag informāciju par interesantām, oriģinālām aktivitātēm un pasākumiem, lai eksperimentētu ar programmas formu un saturu.

Kā atbildi uz izvirzītajām problēmām un iegūtajām zināšanām projekta laikā, asociācija izveidoja nākamo programmas pakāpi – “Pārmaiņu laboratoriju”. Tika izstrādāta īpaša metodoloģija – problēmu un vietējās sabiedrības vajadzību identificēšana, misijas un rīcības plāna izstrādāšana konkrētam kultūras centram notika, sadarbojoties kultūras centra darbiniekiem, vietējās kopienas pārstāvjiem, semināra vadītājiem un sociologiem. Projekta turpinājumā asociācija rosina arī citus kultūras centrus pēc piedāvātās metodoloģijas izstrādāt darbības stratēģiju.

Aizsākam rakstu sēriju par kultūras centriem

Aizsākam rakstu sēriju ar interesantiem piemēriem par kultūras centru misiju un stratēģiskām pārmaiņām.

2003. gadā “Budapest Observatory” veica izpēti un aprakstu par kultūras centriem citās valstīs. Tā kā katrā valstī kultūras centrus dēvē dažādi, apskata autori ierosina tos saukt par multifunkcionālām vietējās kultūras organizācijām. Apskatu ar pētījuma rezultātiem un pārskatu par kultūras centriem citās valstīs var atrast šeit.

Turpinājumā lasiet par Zviedrijas kultūras centra pieredzi, kļūstot par starptautisku kopproducentu un par Polijā izstrādāto projektu un metodoloģiju kultūras centru reformām.

Citi resursi:

Latvijas kultūras centru vadītāju aptaujas dati (2012.g., pēc Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centra pasūtījuma, Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras socioloģijas un menedžmenta katedra un projekta vadītāja asoc.prof. Anda Laķe veica elektronisko aptauju).