Amatiermāksla kā iespēja iedzīvotājiem līdzdarboties kultūras un sociālajā dzīvē ieņem nozīmīgu lomu dažādu valstu kultūrpolitikās. Virspusēji skatoties, šķiet, ka Latvijā amatiermākslai piešķirta īpaša vieta, visvairāk – Dziesmu un deju svētku un Latvijas tēla veidošanas kontekstā, Latvija ir visiem zināma kā “zeme, kur dzied”. Kā amatiermāksla atspoguļojas Latvijas kultūrpolitikas dokumentos? To šajā rakstā analizē sociologs Jānis Daugavietis.
Amatiermākslas termini politikas dokumentos: sinonīmi un „antonīms”
Padomju laikos amatieru kultūras aktivitātes bija pieņemts dēvēt par ‘māksliniecisko pašdarbību’ vai ‘tautas mākslu’, bet mūsdienās dominē vārds ‘amatiermāksla’ (Rasa 2008). Analizējot Latvijas kultūras politikas dokumentu kopu (analizēti ir kopskaitā 38 likumi, īstenošanas ziņojumi un plānošanas dokumenti, kas pieņemti laika posmā no 1992. līdz 2011. gadam), var secināt, ka pagrieziena punkts dažādu sinonīmu izmantošanā ir 2006. gada beigās tapušās ‘Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.-2015. gadam. Nacionāla valsts’, kur lietots praktiski tikai termins ‘amatiermāksla’. ‘Tautas māksla’ gandrīz pilnībā no dokumentiem izzūd ap 2009. gadu. No 2009. gada 1. janvāra Valsts aģentūra Tautas mākslas centrs tiek pārdēvēta par Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūru, zaudējot ‘tautas mākslas’ vārdu. Jāpiezīmē, ka vēl līdz 2008. gadam dažu dokumentu dažās vietās bija palicis vārds ‘pašdarbība’ vai ‘mākslinieciskā pašdarbība’. Savukārt arī ‘tautas māksla’ joprojām ir vēl sastopams dažos pēdējo gadu dokumentos, kā arī senāk pieņemtos, bet joprojām spēkā esošos, likumos un normatīvajos aktos. ‘Tautas māksla’ joprojām bieži sastopams Latvijas nacionālo kultūras institūciju mājas lapās, piemēram, Kultūras ministrijas un Latvijas Nacionālā kultūras centra (iepriekš – Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūra).
Ja salīdzinām, kādas ir vārdu (to sakņu) ‘amatier*’ un ‘profesion*’ attiecības analizētajos kultūras politikas dokumentos, tad pirmais lietots 4,5 reizes retāk (attiecīgi 190 un 852 minējumi), bet vārds (sakne) amatiermāksl* – 5,5 reizes retāk. ‘Amatier*’ atrodams 14 locījumos un formās, ‘profesion*’ – 31.
‘Amatiermākslas likumi’
Latvijā nav īpašu ‘amatiermākslas likumu’. Galvenie kultūras jomu regulējošie likumi, kas tieši attiecas uz amatiermākslu, ir ‘Dziesmu un deju svētku likums’ un ‘Kultūras institūciju likums’, kā arī dažas Saeimas ratificētas starptautiskās konvencijas kultūras jomā. Svarīgākais kultūrpolitikas plānošanas dokuments ir ‘Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.-2015. gadam. Nacionāla valsts’ (2006). Citu jomu likumi, kas tieši skar amatiermākslu, ir ‘Par pašvaldībām’, ‘Reģionālās attīstības likums’ un ‘Teritorijas plānošanas likums’.
Latvijas dokumentos dominējošā kultūras definīcijā, ko es dēvēju par ‘mantojums un pakalpojums iedzīvotājiem’, praktiski nav vietas amatiermākslai. Šauras izņēmuma taciņas ir tie gadījumi, kad cilvēks vēlas īstenot vienu no savām „augstākajām vajadzībām”, t.i. radoši izpausties, bet nav gājis profesionālās mākslas izglītības ceļu, ko arī valsts piedāvā kā pakalpojumu, vai arī tad, ja viņš ar savām amatieraktivitātēm var cerēt iekļauties profesionāļu pārraudzītā, un tāpēc „kulturāli-mākslinieciski augstvērtīgā”, tradīcijā, piemēram, Dziesmu un deju svētku procesā (1). Būtiski piezīmēt, ka kultūras likumos netiek minēts vārds ‘amatiermāksla’ vai tā sinonīms ‘tautas māksla’ (izņēmums ir ‘Kultūras institūciju likums’, kur katrs šis termins lietots vienu reizi) (2). Galvenajos reģionālās attīstības likumos (‘Par pašvaldībām’; ‘Valsts pārvaldes iekārtas likums’; ‘Reģionālās attīstības likums’; ‘Teritorijas plānošanas likums’; ‘Attīstības plānošanas sistēmas likums’) arī nav šo atslēgas vārdu. Interesants izņēmums ir jēdziens ‘tautas jaunrade’ likumā ‘Par pašvaldībām’.
Likumi atklāj ne tikai stingru kultūras ideoloģisko hierarhiju (profesionālisma pār amatierismu; tradīcijas un mantojuma pār jaunradi), bet arī kultūras pārvaldes administratīvo centralizāciju. Kultūras ministrija ir centrālā kultūras institūcija, kas jomas iekšienē pārdala valsts finanšu līdzekļus, veido un koordinē nozaru padomes, kontrolē un pārrauga nacionālās nozīmes kultūras institūcijas (profesionālā līmenī arhivējošās un izglītojošās – teātrus, arhīvus, bibliotēkas, izglītības iestādes, koncertorganizācijas, mākslinieciskos kolektīvus, dažādu nozaru pārvaldes aģentūras). Kultūras ministrijas nolikumā ir tikai viena skaidra norāde uz amatiermākslu: „Kultūras ministrija ir vadošā valsts pārvaldes iestāde kultūras nozarē, kas ietver autortiesību, kultūras pieminekļu aizsardzības, arhīvu, arhitektūras, tautas mākslas [J.D. izcēlums], teātra, mūzikas, muzeju, bibliotēku, vizuālās mākslas, grāmatniecības, literatūras, kinematogrāfijas un kultūras un radošo industriju izglītības apakšnozares” (Kultūras ministrijas nolikums, 2003). Lai nokļūtu līdz amatiermākslai, „jānolaižas” zemāka līmeņa (hierarhijas) dokumentos, piemēram, ar likuma spēku ratificētajās starptautiskajās konvencijās, valsts kultūras aģentūru (piemēram, Latvijas Nacionālā kultūras centra un Kultūras informācijas sistēmu centra) nolikumos, kā arī jāpēta politikas (ieskaitot kultūrpolitikas) stratēģijas, plānošanas dokumenti un to īstenošanas ziņojumi.
Kas ir amatiermāksla?
Galvenajos kultūras likumos ir minēti, bet nedefinēti, vairāki būtiski jēdzieni, piemēram, kultūras mantojums (citreiz – Latvijas vai nacionālais kultūras mantojums); kultūras vērtības; tradicionālā kultūra; kultūras attīstība; kultūras nozīme; kultūras sasniegumi; mākslinieciski augstvērtīgs kultūras produkts u. c. Latvijas valsts ratificētajās starptautiskajās konvencijās ir ne tikai definēti vairāki šādi pamatjēdzieni (piemēram, kultūras mantojums; nemateriālais kultūras mantojums; saglabāšana; kultūras vērtības; cieņa pret kultūras vērtībām; kultūru dažādība u. c.), bet arī paskaidrots, kāpēc kultūra ir jāsaglabā, un šādos gadījumos visbiežākā atsauce ir uz ilgtspējīgas attīstības paradigmu – rūpes par kultūru (visā tās daudzveidībā) ir viens no sabiedrības attīstības pamatelementiem, jo kultūra ir ne tikai vērtība pati par sevi, bet tā var būt arī palīginstruments labākai sociālai attīstībai. Šādas pat atsauces ir arī Latvijas attīstības un kultūrpolitikas stratēģiskajos un plānošanas dokumentos.
‘Valsts kultūrpolitikas vadlīnijās 2006.-2015.gadam’ ir atsevišķa nodaļa „Jaunie akcenti kultūrpolitikā un galvenie atslēgas vārdi”, tomēr tajā nav definēta amatiermāksla (2006). Šī termina tipisks lietošanas konteksts ir kopā ar terminu ‘profesionālā māksla’, vai arī aprakstot Latvijas kultūras pārvaldei tradicionālās amatiermākslas statistiku – kordziedāšanu, amatierteātrus u. c. kolektīvās un individuālās aktivitātes. Par šobrīd aktuālāko (jaunāko) dokumentu, kurā ir definēti amatiermākslas jēdzieni, jāuzskata koncepcija ‘Par Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu’ (2008).
„Tautas māksla – vēsturiski veidojies termins, kas apzīmē indivīdu un dažādu interešu, sociālo un etnisko grupu līdzdalību nacionālās kultūras procesu veidošanā ar mērķi izzināt, uzturēt un saglabāt esošās un radīt jaunas kultūras vērtības. Mūsdienās tautas māksla veidojas amatiermākslas kustības, tautas tradīciju un profesionālās mākslas mijiedarbībā.
Amatiermāksla – cilvēka radoša izpaušanās un līdzdalība kultūras radīšanas, izzināšanas, pārmantošanas un tālāknodošanas procesā. Tā ir viena no kultūras identitātes apzināšanās un uzturēšanas, t.sk. NKM [nemateriālā kultūras mantojuma – J.D.] izzināšanas, uzturēšanas un pārmantošanas formām.” (Par Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu, 2008)
Jēdzienu ‘tautas māksla’ varētu neņemt vērā, ne tikai dēļ tās savdabīgās interpretācijas (piemēram, ja indivīds vai grupa mākslā vai kultūras aktivitātēs iesaistās kādu citu mērķu vai motīvu vadīts, nevis lai „izzinātu, uzturētu un saglabātu esošās un radīt jaunas [nacionālās] kultūras vērtības”, tad kas tā ir par mākslu – ‘tautas ienaidnieku’, ‘cittautiešu’, ‘personīgā/intīmā’ māksla?), bet arī tāpēc, ka tas ir izzūdošs termins. Savukārt jēdziens ‘amatiermāksla’ ir definēts tik plaši, ka tā izpratnei nepieciešamas atsauces uz nenosauktām konvencijām vai praksēm, piemēram, uz jau minēto otro (vai pirmo?) kultūras aktivitātes „pusi” – profesionālu līdzdalību, kuras kritērijs ir izcilība. Koncepcijas ‘Par Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu’ definīcijā šis amatiermākslas aspekts nav pieminēts.
Precīzāka amatiermākslas definīcija sniegta KM Kultūrpolitikas departamenta darbinieku sagatavotajā pārskata ‘Nacionālā programma Kultūra 200-2010’ 5.5.nodaļā ‘Tradicionālā māksla un amatiermāksla’:
„Ar jēdzienu ‘amatiermāksla’ kultūrpolitikas dokumentos parasti tiek apzīmēta cilvēku neprofesionāla aktīva piedalīšanās kultūras un mākslas mantojuma apguves un jaunrades procesā (organizētā vai citādā formā), par ko viņi nesaņem regulāru atalgojumu (algu). Dalība folkloras, mūzikas, dejas, teātra, kā arī ar citiem mākslas veidiem saistītās organizētās grupās uzskatāma par tradicionālu Latvijas iedzīvotāju brīvā laika pavadīšanas veidu. Visā pasaulē atzītā Latvijas amatierkolektīvu augstā mākslinieciskā kvalitāte ir panākta, piesaistot profesionāli izglītotus kolektīvu vadītājus, kuru darbs tiek atalgots no valsts vai pašvaldību līdzekļiem. Programmā īpašu pasākumu kompleksi plānoti šādu Latvijas kultūrai tradicionālu amatiermākslas veidu attīstībai:
– folkloras un etnogrāfisko ansambļu darbība;
– tautisko deju ansambļu darbība;
– lietišķās mākslas studiju darbība;
– instrumentālā muzicēšana (pūtēju orķestru, lauku kapelu, koklētāju ansambļu un dažādu citu instrumentu sastāvu kopspēlēšana);
– kordziedāšana;
– amatierteātru kustība.
Jēdziens ‘tautas māksla’ programmā lietos kā daudzveidīgo nozari apkopojošs apzīmējums.” (Pētersone 2001: 102)
Vai līnijdejas ir amatiermāksla? jeb Kādu amatiermākslu atbalsta valsts
Šī definīcija ir sašaurinājusi amatiermākslas aktivitātes tiktāl, ciktāl tās attiecās uz KM (un valsts) tradicionālo kompetenci un intervenci šajā jomā, vienlaikus arī norādot amatiermākslas politikas modeļa pamatprincipu: valsts (un pašvaldības) pamatā atbalsta tikai un tieši šādas amatiermākslas formas. Atsevišķos dokumentos ir pamatots, kāpēc tieši šādas, piemēram, tās ir svarīgas nacionāli nozīmīgam pasākumam un procesam – Dziesmu un deju svētkiem (‘Dziesmu un deju svētku likums’, 2005); un tāpēc valsts un pašvaldību pienākums ir regulāri tajās investēt un pārraudzīt. Viens no šādiem instrumentiem ir mērķdotācijas amatiermākslas kolektīvu vadītājiem – „pašvaldību tautas mākslas kolektīvu vadītāju darba samaksai un valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām” (3).
Par valsts atbalstītajām amatiermākslas formām var spriest netieši, piemēram, meklējot likumos un citos kultūrpolitikas dokumentos minētos amatierus un viņu kolektīvus. KM pārraudzītās ‘tautas mākslas apakšnozares’ pamatdokumentu vidū minēti divi likumi (‘Dziesmu un deju svētku likums’ un ‘Konvencija par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu’), tomēr tajos nav definēts neviens no amatiermākslas jēdzieniem (amatiermāksla, tautas māksla, pašdarbība). Vienīgais veids, pēc kā var spriest par valsts atbalstīto amatiermākslas saturu, ir ‘Dziesmu un deju svētku likumā’ nosauktie kolektīvi un kultūras formas:
„Dziesmu un deju svētkiem gatavojas un tajos var piedalīties kori, tautas deju, folkloras un tautas mūzikas kopas (kolektīvi), pūtēju un simfoniskie orķestri, lietišķās mākslas studijas un amatierteātri u. c.” (2005)
„Dziesmu un deju svētku padomes sastāvā ir: [..] 7) divi koru nozares pārstāvji (pieaugušo koru pārstāvis un skolēnu koru pārstāvis); 8) divi deju nozares pārstāvji (pieaugušo deju kolektīvu pārstāvis un skolēnu deju kolektīvu pārstāvis); 9) pūtēju orķestru nozares pārstāvis; 10) tautas lietišķās mākslas nozares pārstāvis; 11) tautas mūzikas nozares pārstāvis; 12) tradicionālās kultūras nozares pārstāvis; [..] 14) pašvaldību kultūras centru pārstāvis.” (turpat)
Visskaidrāk atbalstāmās formas lasāmas valsts budžeta sadaļā ‘mērķdotācija pašvaldību tautas mākslas kolektīvu vadītāju darba samaksai’ (‘valsts mērķdotācija kolektīvu vadītāju darba samaksai un sociālā nodokļa samaksai’), un tie ir šādi kolektīvi (atbalsta piešķiršanas nosacījums – tie sagatavo apstiprināto kārtējo Dziesmu un deju svētku repertuāru): kori, tautas deju kolektīvi, pūtēju orķestri, folkloras kopas, etnogrāfiskie ansambļi, tautas mūzikas kopas, koklētāju ansambļi, lietišķās mākslas studijas, amatierteātri un vokālie ansambļi (‘Kārtība, kādā pašvaldībām tiek aprēķināta un sadalīta valsts budžeta mērķdotācija māksliniecisko kolektīvu vadītāju darba samaksai un valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām’, 2012).
No ilgtspējīgas attīstības skatpunkta raugoties, valstij un kopienai ir svarīga katra iedzīvotāju kultūras aktivitāte, ja vien tā nekaitē pašiem, kopienai un valstij. Kāpēc valsts neuzņemas rūpes par citiem amatiermākslas veidiem, piemēram, šlāgermūziku, Eiropas vai līnijdejām (pašvaldību līmenī kultūras politika ir ‘pielaidīgāka’, to kultūras centri un citi resursi ir pieejami praktiski jebkurām amatieraktivitātēm), netiek skaidrots (4). Uzdodot šo jautājumu augsta ranga valsts kultūras pārvaldes ierēdņiem, viņu atbilde līdz nesenam laikam ir bijusi: „Valsts intervence kultūrā izpaužas tādējādi, ka tiek atbalstītas tās jomas, kas šaurā tirgus un šaurā pieprasījuma apstākļos pašas nespēj izdzīvot. … [citas] ir jomas, kas pašas sevi atpelna, un valsts kultūrpolitikas mērķos neietilpst īpaša rūpēšanās par izklaides industriju atbalstīšanu, tās dzīvo pašas savu dzīvi. Drīzāk valsts kultūrpolitikas uzdevums ir rūpēties par pretsvaru kultūras industrijas piedāvājumam, lai mūsu dzīve nepārvērstos tikai par vienu izklaidi” (Melbārde 2007).
Šāda attieksme ir viegli kritizējama un tās argumenti – apgāžami. Piemēram, ja mēs raugāmies uz Latvijas popmūziku, tad no vairāku tūkstošu aktīvo kolektīvu saimes, tikai niecīgu daļu (domājams, tā ir mazāka par 1%) varētu uzskatīt par pelnošiem uzņēmumiem. Cita pretruna ir sistemātiskais valsts atbalsts noteiktām profesionālās kultūras un mākslas jomām (akadēmiskajai mūzikai, kino, literatūrai u. c.). Faktiski sanāk, ka tajās iesaistīto ‘profesionalitāte’, ar to saprotot profesionālu izglītību un spēju ar šajā izglītībā apgūtajām prasmēm nodrošināt sev iztiku, pamatā ir valsts investīciju nopelns. Pēdējo desmit gadu kultūras (un arī attīstības) politikas modes vārds rietumu pasaulē ir ‘radošums’, dažādos locījumos un salikteņos, un pēdējos gados tas ir ienācis arī Latvijas kultūrpolitikā, pārvaldē (5) un kultūras elites vārdnīcā, kļūstot par vienu no galvenajiem argumentiem valsts intervences nepieciešamības pamatošanai kultūrā un mākslās. Radošo industriju attīstīšana ir šodienas Latvijas kultūrpolitikas prioritāte (viena no), un arī cerība (6). Šāda kultūrpolitikas orientācija uz radošajām industrijām prasa valsts atbalstāmo kultūras jomu un nozaru pārskatīšanu. Piemēram, ja raugāmies no ekonomiskās attīstības un peļņas viedokļa, tad popmūzika (tās „zemākās”, „seklākās” un „vulgārākās” formas, piemēram, top40 formāta deju hiti) ir vairākas reizes potenciāli ienesīgāka industrijas forma nekā, piemēram, valsts sistemātiski atbalstītā akadēmiskā mūzika (opera, balets u. c.) (7).
Kopsavilkums
Analizējot valsts attīstības (nacionālās un reģionālās) dokumentus, jāsecina, ka nekāds īpašais attīstības potenciāls no kultūras netiek gaidīts. Kultūra tajos tiek skatīta kā sabiedriskais labums, kas ir viens no kvalitatīvas dzīves elementiem, un tāpēc valstij ir jācenšas ar to apgādāt iedzīvotāji katrā valsts reģionā. Tāds pat gars valda Latvijas reģionālās kultūrpolitikas diskursā, un to labi izsaka ‘kultūras groza’ koncepcija un ‘saglabāšanas un attīstīšanas’ jeb ‘mantojuma’ pieeja. Šīs jomas kultūrpolitiskie dokumenti arī paskaidro, kādai tieši kultūrai būtu jābūt pieejamākai (reģionos) un kāda kultūra ir saglabāšanas vērta. Pamatā tā ir profesionālā māksla un t.d. kultūrvēsturiskais mantojums. Kāpēc tieši šāda kultūra būtu jāsaglabā un kāpēc tai būtu jābūt pēc iespējas pieejamākai, netiek izvērsts, acīmredzami atsaucoties uz iepriekšējos gadsimtos valdījušo ‘augstās’ un ‘tautas’ mākslas neapstrīdamās autoritātes ideoloģiju.
‘Jaunais’ kultūrpolitiskais diskurss, kurā uzsvērta kultūras sociālā loma un liktas cerības uz tās izmantošanu sociālajā attīstībā, parādās tikai pēdējo piecu-sešu gadu Latvijas politiskajos dokumentos, piemēram, ‘Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam’ (2010) un ‘Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.-2015. gadam’ (2006), tomēr tas nevienā mirklī un vietā nekļūst par dominējošo. Tādi attīstības aģenti kā kopiena vai pašvaldības, un tādi attīstības principi kā endogēnitāte un subsidaritāte, ir margināli. Kultūra kā attīstības resurss konceptualizēta reti, pārsvarā dokumentos, kuriem nav īstas politiskās varas – plānošanas dokumentos un politikas īstenošanas ziņojumos.
Kultūrpolitikas dokumentu analīze atklāj stingru kultūras ideoloģisko hierarhiju (profesionālisma pār amatierismu; tradīcijas un mantojuma pār jaunradi), tāpat kā kultūras pārvaldes centralizāciju. Kopumā kultūras politika, spriežot pēc nacionālā līmeņa likumdošanas, ir izteikti paternālistiska un misionāristiska, un amatiermākslai un vietējām kopienām tajā ierādīta vien simboliska loma (parasti tad, kad tās var tikt izmantotas nacionāli-ideoloģisku projektu īstenošanai). Amatiermākslas potenciāls ‘ikdienas’ un vietējās attīstības, kohēzijas, integrācijas jomās joprojām mīt šo politiku nomalēs.
Piezīmes
1 Tiesa, par Dziesmu svētku, un vēl biežāk – Deju svētku, mākslinieciskajām kvalitātēm kultūras elite mēdz izteikties visai noniecinoši.
2 Tiesa, atsevišķos likumos ir minēti amatiermākslas kolektīvu tipi, piemēram, amatierteātris.
3 Katru gadu (izņemot krīzes gadus – 2009.-2011.) no valsts budžeta pašvaldībām piešķir mērķdotāciju par kolektīviem, kuri ir noteikti ‘Dziesmu un deju svētku likumā’ (kori, tautas deju kolektīvi un pūtēju orķestri, folkloras kopas, etnogrāfiskie ansambļi, tautas mūzikas grupas, koklētāju ansambļi, amatierteātri un vokālie ansambļi) un ir iesaistīti svētku procesā (apgūst repertuāru un piedalās skatēs) ( “Kārtība, kādā pašvaldībām tiek aprēķināta un sadalīta valsts budžeta mērķdotācija māksliniecisko kolektīvu vadītāju darba samaksai un valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām.”, 2012). Pēdējos trīs gadus summa ir 491 396 LVL, kas ir aptuveni 300 LVL uz vienu kolektīvu. Lielākā summa (904 169 LVL) tika piešķirta 2008.gadā.
4 Ņemot vērā Latvijā valdošo, ieskaitot tās kultūrpolitikas dokumentos un kultūras elitē mītošo, augstprātīgo attieksmi pret kultūru un mākslu, var pieņemt, ka, piemēram, šlāgeris, līnijdejas un cita „zemā māksla” ir apkaunojums, un tas nodara kaitējumu ‘augstajam Latvijas kultūras un mākslas tēlam’.
5 Jēdzieni parādās valsts un kultūrpolitikas stratēģiskos dokumentos un plānos, tie ierindoti kultūrpolitikas prioritāšu galvgalī, kultūras institūcijās ir dibinātas ‘radošo industriju nodaļas’.
6 Tiesa, pagaidām korektākais radošo industriju pētījums Latvijā nesniedz optimistiskus secinājumus – valsts radošo industriju pienesums ekonomikā, un jo īpaši eksportā, ir niecīgs (Klāsons, G., u.c. “Latvijas radošo industriju darbība un priekšnoteikumi nozares mērķtiecīgai attīstībai.” 224.lpp. Rīga: SIA „Baltijas Konsultācijas”, SIA „Konsorts”, 2013)
7 Pēdējā laikā šī valsts kultūrpolitikā un praksē dominējošā attieksme pret profesionālās un ‘akadēmiskās’ kultūras un mākslas dominanci, un atsevišķu kultūras nozaru izslēgšanu no valsts atbalsta programmām, tiek arvien biežāk apstrīdēta. Piemēram, tās ir biedrības ‘Latvijas Mūzikas attīstības biedrība/Latvijas Mūzikas eksports’ aktivitātes, kura lobē iekļaujošāku politiku attiecībā pret vietējo popmūziku.
Avoti
MK, 2012. “Kārtība, kādā pašvaldībām tiek aprēķināta un sadalīta valsts budžeta mērķdotācija māksliniecisko kolektīvu vadītāju darba samaksai un valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām.”
Daugavietis, J., 2014. “Amatiermāksla Latvijā: kopienas attīstība un kultūrpolitika (promocijas darba melnraksts).” Pp. 333. Rīga: LU SZF.
Klāsons, G.,u.c., 2013. “Latvijas radošo industriju darbība un priekšnoteikumi nozares mērķtiecīgai attīstībai.” Pp. 224. Rīga: SIA „Baltijas Konsultācijas”, SIA „Konsorts”.
Melbārde, D., 2007. “Reģionālā attīstība un kultūra (KM valsts sekretāra vietniece kultūrpolitikas jautājumos [eksperta intervija]).” Rīga.
Pētersone, K., 2001. Nacionālā programma “Kultūra” 2000-2010 (īsinātais variants). Rīga: Latvijas Republikas Kultūras ministrija.
Rasa, I., 2008. Latviešu sabiedrības kultūraktivitātes (1800-1991). Rīga: RaKa.
CultureLab 