Jānis Daugavietis, sociologs

Mūsdienu rietumu pasaules politikās arvien vairāk tiek akcentēta kultūras līdzdalības (cultural participation), jo īpaši amatiermākslas, sociālā nozīme. Tiek uzskatīts, ka kultūras līdzdalība ir viens no pilsoniskās līdzdalības veidiem, kas, savukārt, ir priekšnoteikums demokrātiskas un labklājīgas sabiedrības veidošanai. Jo aktīvāki būs iedzīvotāji (vēlēšanās, demonstrācijās un piketos, labdarībā, brīvprātīgajā darbā, apkaimju uzkopšanā, ziedošanā, nevalstiskajās organizācijās), jo plaukstošāka būs kopiena, pilsēta, valsts.

Šajā rakstā īsi izskaidrošu amatiermākslas sociālo lomu, kā un kāpēc tā pēdējās desmitgadēs kļuvusi par arvien biežāk piesauktu un dažbrīd arī izmantotu instrumentu sabiedrības attīstīšanas plānos un projektos. Lai to izprastu, no sākuma pievērsīšos ‘teorijai’ (pilsoniskās sabiedrības un sociālā kapitāla koncepcijām), tad aplūkošu moderno ‘attīstības’ diskursu. Turpinājumā izklāstīšu tos pieņēmumus, uz kuriem balstīta amatiermākslas izmantošanas prakse attīstības un kultūras politikās.

Pilsoniskās sabiedrības pieeja un sociālais kapitāls

Pilsoniskās sabiedrības pieeja postulē, ka ideāla ir tāda valsts, kurā ir ne tikai spēcīgs valsts aparāts, brīvi un autonomi pilsoņi (iedzīvotāji), bet arī ietekmīgas iedzīvotāju brīvprātīgās asociācijas – biedrības, neformālas apvienības, arodbiedrības, draudzes u.t.t. Tās kopumā veido t.d. pilsonisko sabiedrību, kas ir kā pretsvars vai citos gadījumos – atbalsts – tādām pārindividuālām un spēcīgām varas formām kā valsts, birokrātiskais aparāts, baznīca, ekonomiskie vai politiskie lieluzņēmumi, organizācijas. Tāpēc ir vēlams, lai pēc iespējas plašāks pilsoņu loks būtu iesaistīts kādā brīvprātīgā asociācijā vai pat vairākās. Kopienai, kurā izveidojies blīvs brīvprātīgo asociāciju tīkls, ir lielākas izredzes attīstīties gan sociāli, gan ekonomiski.

Mūsdienās šādu ideju no jauna aktualizēja amerikāņu politologs Roberts Patnams (Robert Putnam) grāmatā „Demokrātija darbā: mūsdienu Itālijas pilsoniskās tradīcijas” („Making Democracy Work: Civic Traditions in Modern Italy”) . Analizējot Itālijas reģionu attīstību ilgā vēstures posmā (sākot ar XII gs.), autors secina, ka veiksmīgāki savā attīstībā bijuši ‘vispilsoniskākie’ (most civic) reģioni, t.i., tie reģioni, kuros bijis lielākais brīvprātīgo asociāciju blīvums. Par brīvprātīgajām asociācijām Patnams uzskata jebkādas – gan savstarpējās palīdzības un ekonomiskās sadarbības, gan arī brīvā laika pavadīšanas – pilsoņu apvienības. Darbojoties asociācijās, pilsoņi iemācās sadarboties. Konfliktu demokrātiska risināšanas, kompromisu panākšanas, kopīgā labuma idejas un prakses pieredze vēlāk pilsoņiem palīdz veidot veiksmīgākas politiskās apvienības un galu galā – efektīvākas un demokrātiskākas pārvaldes institūcijas, kas ir galvenie priekšnosacījumi, lai kopiena, reģions attīstītos, pieaugtu tās ekonomiskā un sociālā labklājība.

Patnams sava pieņēmuma skaidrošanai izmanto ‘sociālā kapitāla’ jēdzienu, to definē, izmantojot trīs konkrētākus jēdzienus: uzticēšanās, tīkli, abpusējība. Tas ir brīvprātīgo asociāciju darbības blakusprodukts, kas pieaug un uzkrājas sociālajā struktūrā, tieši un pozitīvi ietekmējot kopienu un caur to veicinot arī reģiona un valsts attīstību.

Kultūras kontekstā būtiski ir tas, ka sociālais kapitāls var būt arī kultūras līdzdalības nejaušās sekas jeb neplānotais blakusprodukts. Tātad, dziedot korī vai dejojot kolektīvā, mēs ne tikai gūsim prieku, jaunus draugus un jaunas zināšanas un prasmes, bet šī aktivitāte vairos arī kopienas un visas sabiedrības sociālo kapitālu, un tas, savukārt, sabiedrību padarīs labāku.

Kultūra un sociālā attīstība

Jaunākais no ilgtspējīgas attīstības ‘pīlāriem’ līdzas sociālajai attīstībai, ekonomiskajai izaugsmei un ekoloģiskajām rūpēm ir kultūra. Kultūras ideoloģija ir iestrādāta daudzu valdību un pašvaldības ilgtspējīgas attīstības programmās, ieskaitot Latviju. Viens no politikas dokumentiem, uz kuru visbiežāk atsaucas, ir “Konvencija par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu”, kuras 13. pantā ‘Kultūras integrēšana ilgtspējīgā attīstībā’ rakstīts: „Puses cenšas integrēt kultūru savā attīstības politikā visos līmeņos, lai radītu labvēlīgus nosacījumus ilgtspējīgai attīstībai, un tā ietvaros tiecas sekmēt aspektus, kas saistīti ar kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu.”

Kultūra mūsdienās dominējošajā attīstības modelī spēlē divējādu lomu, tā ir gan mērķis, gan instruments. Pirmajā gadījumā tās ir pilsoņu un kopienu tiesības baudīt ne tikai vislabāko, bet arī visdažādāko kultūru un mākslu (izcilība, kultūru daudzveidība, kultūru demokrātija); otrajā gadījumā kultūra tiek uzlūkota un izmantota instrumentāli, kā rīks, kas var palīdzēt tuvoties vēlamajiem attīstības mērķiem.

Mūsdienu attīstības diskursā, līdzīgi kā vēl nesen sociālais kapitāls, nereti arī kultūra tiek uzskatīta par pēdējo cerību un panaceju. Kultūra varot risināt gandrīz jebkādas sociālās problēmas, sākot ar skolēnu sekmju paaugstināšanu, veselības un fiziskās labsajūtas optimizēšanu, apkaimju revitalizēšanu, ekonomisko izaugsmi un beidzot, un pāri visam, kultūra var veidot, attīstīt un spējināt kopienu. Radošo industriju, radošo kvartālu un puduru, radošās šķiras teorijas pamatā analizē mezo līmeņa attīstību, un to objekts ir lielpilsētu un metropoļu reģionu attīstība. Ja šo virzienu var dēvēt par ‘radošās ekonomikas’ pieeju, tad otru lielo mūsdienu virzienu var saukt par ‘kopienas kultūras attīstības’ (community cultural development) pieeju, kas pamatā attiecas uz pilsētu apkaimēm un lauku kopienām.

Kas ir kultūras līdzdalība un kā tā var ietekmēt sabiedrību?

Ko nozīmē ‘kultūras patēriņš’ un ‘kultūras līdzdalība’? Socioloģija tās uzskata par sociālām aktivitātēm, kuru laikā indivīds darbojas vairākos līmeņos – gan simboliskajā un praktiskajā, gan kolektīvajā un individuālajā. Kolektīvā (grupas, kopienas, sabiedrības) dimensija vienās kultūras praksēs būs spēcīgāka nekā citās, tomēr vienmēr kultūras un/vai mākslas patēriņš un radīšana būs saistīta ar kolektīvajiem simboliem, to atšifrēšanu un reproducēšanu (Bourdieu, 1993 [1968]). Tāpat individuālās kultūras vai mākslas prakses nedrīkst uzskatīt par nošķirtām mākslinieku vai amatieru aktivitātēm, vienmēr blakus vai apkārt pastāv kāda kultūras vai mākslas ‘pasaule’, kas nodrošina materiālu un simbolu piegādi, kas novērtē pašus mākslas darbus un atbalsta to radīšanu, izplata tos, patērē (H. S. Becker, 1982).

Personīga vai simboliska komunikācija ar sabiedrību vai tās vērtībām nav vienīgais veids, kā kultūra var ietekmēt sociālo vidi. Sabiedrībā dzīvojošie mākslinieki vai amatieri var piedalīties vides izdaiļošanā, sabiedriskās dzīves dažādošanā (ar koncertiem, izstādēm, akcijām, amatiermākslas veidošanu un uzturēšanu), identitātes veidošanā un atražošanā, lokālpatriotisma un piederības sajūtu stiprināšanā u.t.t.

Dominējošais kultūras aktivitāšu ietekmes skaidrojums uz sociālo kapitālu tiek skatīts līdzdalības diskursā. Tāpat kā mūsdienās dominējošajā ilgtspējīgas attīstības pieejā, arī pieejā, kas analizē kultūras izmantošanas iespējas sociālā kapitāla audzēšanai, dominē līdzdalības un iesaistīšanās politika. Piedaloties kultūras dzīvē, īpaši kolektīvajā amatiermākslā, cilvēki ne tikai veido kontaktus ar citiem, bet arī iemācās kolektīvi rīkoties. Kultūras aktivitātes rada kopienas locekļu personīgo komunikāciju, veido tīklus un dibina ‘brīvprātīgās kultūras asociācijas’ (korus, deju kolektīvus, biedrības, neformālas grupas).

Amatiermākslā raksturīgi, ka indivīdi ne tikai dzied kora mēģinājumos, bet arī paši organizē savas kultūras darbības aktivitātes: rīko koncertus, brauc uzstāties festivālos, rūpējas par ikdienas mēģinājumu nodrošināšanu, mēdz kopīgi pavadīt brīvo laiku. Tas ļauj apgalvot, ka kultūras līdzdalība ir viena no pilsoniskās līdzdalības formām, un par tādām var uzskatīt arī pasīvākas kultūras aktivitātes, piemēram, kultūras pasākumu apmeklēšanu.

Kultūras līdzdalību var dalīt divos veidos: aktīvajā un pasīvajā. Tās ir radīšana, līdzdarbošanās (profesionālās un amatiermākslas aktivitātes, piemēram, dziedāšana, zīmēšana, fotografēšana, dejošana) un kultūras produktu uztveršana, patērēšana (kultūras pasākumu apmeklēšana, muzeju un arhitektūras pieminekļu apskate, grāmatu un preses lasīšana, interneta izmantošana, TV vai video/DVD skatīšanās, kinoteātru apmeklēšana, ierakstu klausīšanās, attieksme pret kultūras vērtībām). Nereti tiek veidotas arī detalizētākas klasifikācijas, piemēram, atsevišķi izdalot virtuālās aktivitātes, ‘dzīvās’ mūzikas vai izrāžu apmeklējumus, piedalīšanos publiskās uzstāšanās (ar kori, solo, deju kolektīvu) .

No kultūras līdzdalības politikas viedokļa raugoties, būtiski ir visi līdzdalības veidi, ne tikai aktīvākie, bet arī pasīvie un virtuālie. Par piemēru var kalpot ‘maigās varas’ jēdziens, kas pēdējos gados Latvijā ir bieži izmantots, un tas vislielākajā mērā attiecas tieši uz kultūras jomas produktu pasīvo patērēšanu. No nacionālas valsts interesēm raugoties, nav vēlams, lai tās iedzīvotāji patērētu pārlieku daudz citu valstu vai pat svešu kultūru produktus (TV, filmas, mūziku). Tam ir gan politiski, gan ekonomiski apsvērumi. Līdz ar citu nāciju kultūras patēriņu mēs gribot-negribot patērējam un pārņemam viņu kultūru visplašākajā mērā (vērtības, attieksmes), turklāt atbalstam viņus arī finansiāli, tādējādi diezgan tiešā veidā apejot vietējos māksliniekus un kultūras darbiniekus, kas ir mūsu draugi, radinieki, un varbūt pat mēs paši.

Amatiermākslas sociālā loma

Sociālā kapitāla teorētiķi vairākkārt ir minējuši, ka sociālais kapitāls tiek radīts kā citu aktivitāšu blakusprodukts, ar to saprotot tādas kolektīvās rīcības un prakses formas, kas nav tieši saistītas ar kopienas dzīves uzlabošanu vai sociālo problēmu risināšanu. Citu viņu minēto aktivitāšu vidū ir vietējās kultūras aktivitātes – kultūras un mākslas asociāciju vai domubiedru grupu darbība, iedzīvotāju iesaistīšanās kultūras un mākslas dzīvē.

Viens no iemesliem, kāpēc dažādas amatieru kultūras aktivitātes ir uzskatāmas par būtisku brīvprātīgo asociāciju analogu, kas pilda tās pašas sociālās funkcijas, ir to demokrātisms jeb pieejamība. Lai dejotu amatierkolektīvā, dziedātu amatieru korī vai darbotos amatierteātrī, nav nepieciešamas ne īpašas dotības, ne īpašas zināšanas vai izglītība.

Analizējot kultūras potenciālo ietekmi, tā visbiežāk tiek grupēta divos veidos: individuālā un sociālā (kopienas). Kultūras patērēšanas un līdzdalības nozīme mikro līmenī visbiežāk tiek analizēta šādās jomās:
– individuālā labklājība – subjektīvā apmierinātība un laime, dzīvesprieks;
– veselība un rekreācija;
– sabiedriskums, komunikācijas spējas, biedrošanās, socializācija;
– identitāte, piederība vietai.

Daži no individuālajiem ieguvumiem ir acīmredzami sociāli, piemēram, biedrošanās spēju uzlabošanās vai piederība vietai. Analizējot specifiskus sociālos jeb kopienas ieguvumus, kas rodas no kopienas locekļu līdzdalības kultūraktivitātēs, pētnieki pamatā analizē dažādu kopienas kvalitāšu uzlabošanos. Pirmkārt, tā ir kopienas un vietējās dzīves fiziskās un garīgās telpas izdaiļošana un dažādošana: kultūra un māksla kopienu padara daudzveidīgāku, skaistāku, dzīvīgāku, radošāku, harmoniskāku, vitālāku, atraktīvāku. Otrkārt, tā ir kopienas sociālo kvalitāšu uzlabošanās, kas pamatā tiek konceptualizēta kā sociālā kapitāla pieaugums: pieaug locekļu komunikācijas kvantitāte un dažādība, stiprinās esošie tīkli un veidojas jauni, palielinās zināšanas vienam par otru, vairojas uzticēšanās. Politikas terminoloģijā tas tiek dēvēts par kopienas attīstību un sociālo integrāciju, kohēziju, iekļaušanu vai integrāciju, bet akadēmiskā šī fenomena skaidrojumā pamatā tiek izmantots kapitālu pieejas konceptuālais aparāts.

Anglosakšu kultūrpolitikā un praksē salīdzinoši maza vērība ir pievērsta iedzīvotāju brīvā laika problēmas risināšanai, bet šiem aspektiem ir pievērsta lielāka uzmanība sociāldemokrātiskajās un sociālistiskajās valstīs – gan radot infrastruktūru kultūraktivitātēm, gan dotējot mākslas patēriņu un finansējot amatiermākslu. Tas skaidrojams ar šajās valstīs dominējošo politisko ideoloģiju, tomēr arī šajā jautājumā var prognozēt konverģenci. Rietumu pasaulē arvien populārākās kļūst kultūras demokrātijas (cultural democracy) un kultūras pilsoniskuma (cultural citizenship) koncepcijas. Daudzas valstis cenšas aktīvāk iesaistīt pilsoņus lokālos kultūras procesos, būvējot kultūras namus un tamlīdzīgus kultūras centru infrastruktūras objektus, piedāvājot kopienu iedzīvotājiem tuvu, pieejamu un lētu iespēju patērēt kultūras produktus vai līdzdarboties kultūrā un mākslā.

Kā vienu no svarīgām sociālā kapitāla akumulācijas problēmām sociologs Džeimss Kolmens (James S. Coleman) nosauc indivīda neieinteresētību ieguldīt šajā kolektīvajā labumā, jo tas viņam nenes tūlītēju personīgu labumu. Tāpēc kultūras prakses, kurās indivīdi piedalās brīvprātīgi un ar interesi, īpaši, ja kāds viņiem tajā sniedz morālu un materiālu atbalstu, var būt auglīgs sociālā kapitāla palielināšanas lauks.

Patnams uzskata, ka viens no galvenajiem sociālā kapitāla indikatoriem ir brīvprātīgo asociāciju (NVO) blīvums noteiktā sabiedrībā vai kopienā. Pārnesot šo indikatoru uz kopienas kultūras dzīvi, mums jāpieņem, ka lielāks sociālais kapitāls būs tajās kopienās, kurās lielāks indivīdu īpatsvars iesaistījies kultūras procesu veidošanā un patērēšanā. Kultūraktivitāšu biežums nevar būt vienīgais sociālā kapitāla indikators. Būtiska ir arī dažādu iedzīvotāju grupu līdzdalība un pēc iespējas plašāka sociālā pārstāvniecība. Kopiena ir bērni, pieaugušie, pensionāri, kā arī etniskās (vai cita veida) majoritātes un minoritātes. Ja kultūras aktivitātes piedalās neproporcionāli liela kādas grupas daļa, augstie vidējās līdzdalības rādītāji nedos vēlamo rezultātu.

Cita problēma, kas raksturo kopienas sociālo kapitālu, ir kulturālā sašķeltība jeb segregācija. Ja kopienas kultūras dzīve ir ļoti rosīga, bet dažādas kopienas grupas piekopj šķirtas kulturālās prakses (piemēram, korī dzied pārsvarā latvieši, uz atjautīgo kluba pasākumiem iet pārsvarā tikai krievi), pamatā tiks ‘ražots’ saliedējošais sociālais kapitāls, kas nesummēsies visas kopienas sociālajā kapitālā.

Kopsavilkums: kultūra un attīstības politika

Kopš [19]80-to gadu beigām rietumu valstīs dominē ilgtspējīgas attīstības ideoloģijas politika, bet XX gs. beigās sociālais kapitāls kļūst par jaunās attīstības paradigmas doxa . Šīs attīstības pieejas jauninājums ir ekoloģiskās rūpes un cilvēka (kopienas) centrēta attīstība. Tās ideāls ir pilsoniska sabiedrība, kurā nozīmīgu lomu ieņem brīvprātīgās asociācijas un vietējās kopienas. Līdz ar arvien lielāku tiesību, kontroles un pienākumu deleģēšanu kopienām pieaug kultūras (tās plašākajā, antropoloģiskajā nozīmē) ietekme. Pirmkārt, kultūra ir viens no galvenajiem elementiem, kas veido kopienas; otrkārt, kultūras tiesības arvien biežāk tiek uzskatītas par būtisku cilvēktiesību pamatveidu.

Kultūras praktiskā un politiskā pielietojuma skaidrojumam tiek izmantota t.d. ‘kapitālu pieeja’. Atbilstoši sociālā kapitāla, un vispār kapitālu, pieejai, kapitāli tādā vai citādā veidā ir savstarpēji salīdzināmi un konvertējami. Pilsoniskās līdzdalības pieejas skaidrojums par kultūras asociāciju darbības rezultātā akumulēto sociālo kapitālu tiek konceptualizēts kultūras kapitāla konversijā sociālajā kapitālā. Vienkāršotā shēmā tā iedomājama kā kultūras laukā veikto ieguldījumu transformēšanās sociālajā kapitālā. ‘Dabiskā’ veidā tas būtu ‘neplānotā blakusprodukta’ rezultāts, bet to iespējams īstenot arī apzināti, īstenojot noteikta veida kultūrpolitiku.

Kultūras aktivitātēs (līdzdalībā) radušās neformālās apvienības/kopas, juridiski reģistrētas biedrības un kolektīvi arī var tikt uzskatīti par vienu no šādām pilsoņu brīvprātīgo asociāciju formām. Raugoties no attīstības un sociālās politikas viedokļa, tieši amatiermākslai, jo īpaši kolektīvajai, piemīt lielākais sociālās varas potenciāls, kaut vai tikai tāpēc, ka amatieru vienmēr ir vairāk nekā profesionāļu.

Darbošanās kolektīvā sniedz ne tikai individuālus labumus amatierim (uzlabo garīgo un fizisko labsajūtu, sniedz prieku, apmierinājumu, iemāca ko jaunu), bet tā spēcīgāk nekā individuālās kultūras prakses ietekmē sociālo vidi, kopienu, sabiedrību. Darbojoties kultūras kolektīvos, pilsoņi apgūst tādas pat prasmes kā darbojoties ‘klasiskajās pilsoniskajās asociācijās’, piemēram, politiskajās partijās vai sociālo interešu grupās. Lai arī indivīdu mērķi, iesaistoties kultūras aktivitātēs, visbiežāk ir individuāli, to neplānotais blakusprodukts jeb kultūras līdzdalības nejaušās sekas ir arī grupas, kopienas sociālā kapitāla pieaugums. Šādā interpretācijā kultūras aktivitāšu (īpaši amatiermākslas) galvenā funkcija galu galā ir dažādu kopienas kvalitāšu uzlabošana.

No publiskās administrācijas viedokļa būtisks ir jautājums par izmaksām: vai ar kultūru saistīto iedzīvotāju aktivitāšu atbalsts ir sociāli ekonomiski pamatots risinājums kopienas attīstīšanai un vietējās dzīves kvalitātes uzlabošanai? Varbūt iespējami citi instrumenti, kas ir efektīvāki un lētāki? Tomēr jāpieņem, ka iedzīvotāju interese un brīvprātīgā iesaistīšanās kultūras dzīvē, kā arī Latvijas amatiermākslas ilgās un noturīgās tradīcijas ir nozīmīgs resurss, kas atbilsts ilgtspējīgas attīstības ideoloģijai un var tikt izmantots endogenas (kopienā balstītas) attīstības plānošanā un īstenošanā.

Literatūra

Becker, Howard Saul. (1982). Art worlds. Berkeley: University of California Press.
Bennett, Tony, and Mike Savage. 2004. “Introduction: cultural capital and cultural policy.” Cultural Trends 13(2):7-14.
Bourdieu, Pierre. (1993 [1968]). Outline of a Sociological Theory of Art Perception. In Pierre Bourdieu & Randal Johnson (Eds.), The field of cultural production : essays on art and literature (pp. 215-237). New York: Columbia University Press.
European Comission. 2011. “Cultural participation.” Luxembourg: EUROSTAT.
Konvencija par kultūras izpausmju daudzveidības aizsardzību un veicināšanu. UNESCO ģenerālkonference, Parīze, 2005. gada 20. Oktobris; LR stājas spēkā: 06.10.2007.
Nederveen Pieterse, Jan. (2001). The cultural turn in development: Questions of power Development theory : deconstructions/reconstructions (2nd ed., pp. 64-82). Los Angeles: SAGE.
Putnam, Robert D., Robert Leonardi, and Raffaella Y. Nanetti. 1993. Making democracy work: civic traditions in modern Italy. Princeton (N.J.): Princeton University Press.
Tabuns, Aivars, Laura Sūna, Anita Kalniņa, Jānis Daugavietis, Sandris Mūriņš, and Kristīne Liepiņa. 2006. “Kultūras. Jaunieši. Mediji.” Rīga: Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultāte.

One thought on “Amatiermāksla kā pilsoniskās līdzdalības forma

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s