Amatiermāksla kā pilsoniskās līdzdalības forma

Jānis Daugavietis, sociologs

Mūsdienu rietumu pasaules politikās arvien vairāk tiek akcentēta kultūras līdzdalības (cultural participation), jo īpaši amatiermākslas, sociālā nozīme. Tiek uzskatīts, ka kultūras līdzdalība ir viens no pilsoniskās līdzdalības veidiem, kas, savukārt, ir priekšnoteikums demokrātiskas un labklājīgas sabiedrības veidošanai. Jo aktīvāki būs iedzīvotāji (vēlēšanās, demonstrācijās un piketos, labdarībā, brīvprātīgajā darbā, apkaimju uzkopšanā, ziedošanā, nevalstiskajās organizācijās), jo plaukstošāka būs kopiena, pilsēta, valsts.

Šajā rakstā īsi izskaidrošu amatiermākslas sociālo lomu, kā un kāpēc tā pēdējās desmitgadēs kļuvusi par arvien biežāk piesauktu un dažbrīd arī izmantotu instrumentu sabiedrības attīstīšanas plānos un projektos. Lai to izprastu, no sākuma pievērsīšos ‘teorijai’ (pilsoniskās sabiedrības un sociālā kapitāla koncepcijām), tad aplūkošu moderno ‘attīstības’ diskursu. Turpinājumā izklāstīšu tos pieņēmumus, uz kuriem balstīta amatiermākslas izmantošanas prakse attīstības un kultūras politikās.

Pilsoniskās sabiedrības pieeja un sociālais kapitāls

Pilsoniskās sabiedrības pieeja postulē, ka ideāla ir tāda valsts, kurā ir ne tikai spēcīgs valsts aparāts, brīvi un autonomi pilsoņi (iedzīvotāji), bet arī ietekmīgas iedzīvotāju brīvprātīgās asociācijas – biedrības, neformālas apvienības, arodbiedrības, draudzes u.t.t. Tās kopumā veido t.d. pilsonisko sabiedrību, kas ir kā pretsvars vai citos gadījumos – atbalsts – tādām pārindividuālām un spēcīgām varas formām kā valsts, birokrātiskais aparāts, baznīca, ekonomiskie vai politiskie lieluzņēmumi, organizācijas. Tāpēc ir vēlams, lai pēc iespējas plašāks pilsoņu loks būtu iesaistīts kādā brīvprātīgā asociācijā vai pat vairākās. Kopienai, kurā izveidojies blīvs brīvprātīgo asociāciju tīkls, ir lielākas izredzes attīstīties gan sociāli, gan ekonomiski.

Mūsdienās šādu ideju no jauna aktualizēja amerikāņu politologs Roberts Patnams (Robert Putnam) grāmatā „Demokrātija darbā: mūsdienu Itālijas pilsoniskās tradīcijas” („Making Democracy Work: Civic Traditions in Modern Italy”) . Analizējot Itālijas reģionu attīstību ilgā vēstures posmā (sākot ar XII gs.), autors secina, ka veiksmīgāki savā attīstībā bijuši ‘vispilsoniskākie’ (most civic) reģioni, t.i., tie reģioni, kuros bijis lielākais brīvprātīgo asociāciju blīvums. Par brīvprātīgajām asociācijām Patnams uzskata jebkādas – gan savstarpējās palīdzības un ekonomiskās sadarbības, gan arī brīvā laika pavadīšanas – pilsoņu apvienības. Darbojoties asociācijās, pilsoņi iemācās sadarboties. Konfliktu demokrātiska risināšanas, kompromisu panākšanas, kopīgā labuma idejas un prakses pieredze vēlāk pilsoņiem palīdz veidot veiksmīgākas politiskās apvienības un galu galā – efektīvākas un demokrātiskākas pārvaldes institūcijas, kas ir galvenie priekšnosacījumi, lai kopiena, reģions attīstītos, pieaugtu tās ekonomiskā un sociālā labklājība.

Patnams sava pieņēmuma skaidrošanai izmanto ‘sociālā kapitāla’ jēdzienu, to definē, izmantojot trīs konkrētākus jēdzienus: uzticēšanās, tīkli, abpusējība. Tas ir brīvprātīgo asociāciju darbības blakusprodukts, kas pieaug un uzkrājas sociālajā struktūrā, tieši un pozitīvi ietekmējot kopienu un caur to veicinot arī reģiona un valsts attīstību.

Kultūras kontekstā būtiski ir tas, ka sociālais kapitāls var būt arī kultūras līdzdalības nejaušās sekas jeb neplānotais blakusprodukts. Tātad, dziedot korī vai dejojot kolektīvā, mēs ne tikai gūsim prieku, jaunus draugus un jaunas zināšanas un prasmes, bet šī aktivitāte vairos arī kopienas un visas sabiedrības sociālo kapitālu, un tas, savukārt, sabiedrību padarīs labāku.

Continue reading “Amatiermāksla kā pilsoniskās līdzdalības forma”

Pētījums: vidzemnieki visbiežāk apmeklē kultūras pasākumus savā pilsētā vai novadā

Lai noskaidrotu, kāds ir kultūras piedāvājums Vidzemes reģionā un kāda ir iedzīvotāju loma un līdzdalība kultūras norisēs, no 2014. gada janvāra līdz 2014. gada novembrim Vidzemes kultūras un mākslas biedrība „Haritas” sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmiju veica pētījumu „Kultūras patēriņš Vidzemē: kultūras pieejamība un iedzīvotāju līdzdalība kultūras norisēs”. Tas ir pirmais solis Latvijas reģionu kultūras dzīves lokālo īpatnību un specifikas izpētē, kas ļauj attīstīt līdzīga rakstura pētījumus citos reģionos. Īstenotais pētījums ļaus gan kultūras darbiniekiem, gan pašvaldībām, gan NVO apzināties, kuros virzienos turpmāk strādāt, lai veicinātu kultūras pieejamību Vidzemes reģionā.

Pētījuma darba grupas vadītāja Dr.sc.soc. Anda Laķe uzsver, ka “aiz šiem cipariem stāv visdažādākie cilvēki: tādi, kuri dzīvo vieni, kuri dzīvo etniski jauktās ģimenēs, tie, kas dzīvo daudzbērnu ģimenēs, ģimenēs, kurās nav neviena ekonomiski aktīva cilvēka, arī turīgi cilvēki, cilvēki, kuri paši piedalās amatiermākslas kolektīvos, cilvēki ar stabiliem ienākumiem, cilvēki ar augstāku un zemāku izglītības līmeni. Protams, atšķiras arī viņu kultūras un mākslas vajadzības un intereses, kā arī iemesli, kāpēc cilvēki grib vai negrib iesaistīties kultūras dzīvē. Ar šo pētījumu cenšamies izprast, izskaidrot, palīdzēt atrast ceļu cilvēkiem pie kultūras un kultūrai pie cilvēkiem. Mērķis ir samazināt viedokļa “kultūra uz mani neattiecas” statistisko biežumu.”

Pētījuma rezultāti kopumā vērtējami pozitīvi – lielākā daļa pētījuma respondentu ir apmierināti ar kultūras dzīvi savā dzīves vietā un pasākumu kvalitāti. Vērtējot kultūras iestāžu darbu savā dzīvesvietā, lielākā respondentu daļa visvairāk ir apmierināta ar bibliotēkas (60%) un kultūras centra (40%) darbu. Taču kultūras piedāvājumā pietrūkst koncertu un teātra izrāžu, ko vidzemnieki labprāt apmeklētu. Bibliotēka ir arī visbiežāk apmeklētā kultūras iestāde – to reizi mēnesī vai biežāk apmeklējuši 25% respondentu. Lielākā daļa respondentu kultūras pasākumus apmeklē vienu līdz trīs reizes gadā.

Vidzemes reģiona iedzīvotāji pēdējā gada laikā kultūras piedāvājumu visvairāk izmantojuši savā dzīvesvietā (pilsētā, novadā, kurā dzīvo), kur biežāk izmantojuši tādas iespējas kā apmeklēt tematiskos pasākumus (pilsētas/novadu svētki, festivāli u.tml.) (56%), tradīciju pasākumus pilsētā vai novadā (kopīga Lieldienu, Jāņu u.c. svinēšana) (51%), bibliotēku (46%), pašdarbības (amatiermākslas) kolektīvu rīkotos pasākumus (40%), balli, diskotēku u. tml. (33%), muzeju (29%), izstādi (27%), teātra izrādi (26%), pasākumus bērniem, ģimenēm ar bērniem (26%) un populārās mūzikas, rokmūzikas vai šlāgermūzikas koncertus (23%).

KulturasPiedavajums

Interesanti, ka iemesli, kāpēc iedzīvotāji neapmeklē kultūras pasākumus būtiski atšķiras atkarībā no respondentu dzīves vietas. Valmierieši, salīdzinot ar citiem iedzīvotājiem, kā galveno kavējošo iemeslu norādīja to, ka nav naudas kultūras pasākumiem (42%), no citām pilsētām Vidzemē kā galvenais kavējošais faktors visbiežāk tika norādīts, ka nav pietiekami daudz brīvā laika (46%), arī novadu, pagastu un ciemu iedzīvotāji uzskata, ka visbiežāk tos kavē apmeklēt vai piedalīties kultūras pasākumos tieši tas, ka nav pietiekami daudz brīvā laika (43%) vai trūkst kompānijas un vienam iet negribas (31%), tāpat mazākās apdzīvotās vietās Vidzemē nozīmīgāks kavējošais faktors ir tas, ka pasākumi notiek pārāk tālu vai grūti nokļūt (28%).

Skersli

No Vidzemes reģiona kultūras iestādēm visbiežāk respondenti apmeklē Valmieras Drāmas teātri, arī tā darbība tiek vērtēta ļoti pozitīvi. Savukārt Muzeju naktis ir visapmeklētākais ikgadējais kultūras pasākums.

Continue reading “Pētījums: vidzemnieki visbiežāk apmeklē kultūras pasākumus savā pilsētā vai novadā”

Kāds ir Latvijas kultūras pasākumu apmeklētājs? Pētījums par kultūras patēriņu un līdzdalību Latvijā

Biedrība “Culturelab” ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu šī gada rudenī veica pētījumu un ir sagatavojusi analītisku izdevumu “Latvijas iedzīvotāju kultūras patēriņš un līdzdalība kultūras aktivitātēs 2007-2014: pētījumu dati un statistika” (pieejams šeit). Līdzīgi pētījumi Latvijā tiek īstenoti kopš 2007. gada, kas ļauj vērtēt, kā laika gaitā mainījušies Latvijas iedzīvotāju ieradumi kultūras pasākumu apmeklēšanā un līdzdalībā dažādās kultūras aktivitātēs, kā arī analizēt iedzīvotāju attieksmju un viedokļu maiņu par kultūras jomas būtiskumu un nozīmi personīgi sev un arī valsts attīstībai kopumā.

Pētījumā veikta gan kultūras jomas statistikas analīze par pēdējo septiņu gadu laika periodu, gan citu pētījumu datu analīze, gan arī īstenota Latvijas iedzīvotāju aptauja, sadarbībā ar pētījumu centru SKDS aptaujājot kopumā 1047 Latvijas iedzīvotājus vecumā no 15 līdz 74 gadiem. Aptaujā iegūti dati par iedzīvotāju attieksmi pret kultūru kopumā, mērķauditorijām ērtākajiem informācijas un komunikācijas kanāliem, kultūras pasākumu izvēli ietekmējošiem faktoriem, kultūras patēriņu (tai skaitā internetā) un līdzdalību kultūras aktivitātēs, kā arī jauno kultūras infrastruktūras objektu atpazīstamību un gatavību tos apmeklēt. Atsevišķs pētījuma jautājumu bloks tika veltīts akcijas „Muzeju nakts” apmeklētības padziļinātai izpētei. Pētījumā iekļauts plašs informācijas un datu materiāls, kas noderīgs gan kultūrpolitikas veidotājiem, gan kultūras organizāciju vadītājiem, mēģinot saprast, kā un vai var paplašināt savu auditoriju.

Kultūras patēriņa pētījumiem (t.i., pētījumiem par iedzīvotāju aktivitāti dažādu kultūras pasākumu apmeklēšanā un personīgā līdzdalībā kultūrā) Latvijā ir samērā nesena vēsture. Pirmais kultūras patēriņa pētījums veikts 2006. gadā M.Phil., PhD (Cantab) Roberta Ķīļa vadībā. Līdz tam kultūras patēriņš Latvijā netika sistemātiski pētīts, lai gan atsevišķi jautājumi par kultūru un ar to saistītām nodarbēm ir tikuši iekļauti gan mājsaimniecību budžeta pētījumos, gan brīvā laika aktivitāšu pētījumos u.tml. Līdz 2010. gadam šādi pētījumi tika veikti katru gadu, kopā īstenojot pavisam piecus kultūras patēriņa pētījumus. Jāuzsver gan, ka kultūras patēriņa pētījumu uzsākšana nav bijusi kādas kultūrpārvaldības institūcijas vai organizācijas, bet gan privāta pētnieku iniciatīva. Tādēļ, mainoties ekonomiskajai situācijai un pētnieku interesēm, noticis pārrāvums kultūras patēriņa pētniecībā – kopš 2010. gada šādi dati pēc līdzīgas metodoloģijas nav apkopoti un šogad veiktā iedzīvotāju aptauja ir pirmais kultūras patēriņa pētījums pēdējo četru gadu laikā.

Statistikas dati liecina, ka laika periodā no 2007. līdz 2013. gadam iedzīvotāju skaits Latvijā kopumā samazinājies par 8% jeb 185 015 cilvēkiem, attiecīgi samazinoties arī kultūras pasākumu un aktivitāšu potenciālajai auditorijai. Tai pat laikā ne visas kultūras jomas piedzīvojušas būtisku aktivitāšu samazinājumu un vairākās novērojams pat ievērojams pieaugums. Visbūtiskāk audzis Latvijas Nacionālās bibliotēkas lasītāju skaits – kopējais pieaugums veido 315%, lasītāju skaitam pieaugot no 81 363 2007. gadā līdz 256 189 personām 2013. gadā. Par aptuveni 1/5 pieaudzis radio raidorganizāciju programmu kopējais ilgums stundās. Tāpat audzis teātru apmeklējumu skaits (+16%), palielinoties attiecīgajā periodā no 860 000 līdz 994 000. Aptuveni par 1/10 augusi aktivitāte vēl vairākās jomās – pieaudzis ar kultūras centriem nesaistīto mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu skaits, lasītāju skaits bibliotēkās, muzeju apmeklējums, kā arī izrāžu skaits teātros un TV raidorganizāciju programmu kopējais ilgums stundās. Jāuzsver, ka, neskatoties uz arvien plašāku elektronisko masu mediju satura piedāvājumu un pieejamību, iedzīvotāju ieradumi un vēlme apmeklēt teātrus, muzejus un arī kino nav mazinājušies un ir pat nedaudz palielinājušies.

Tai pat laikā atsevišķās kultūras aktivitātēs vērojams arī būtisks kritums. Visbūtiskāk kritusies laikrakstu gada tirāža latviešu valodā (-47%), grāmatu un brošūru tirāža latviešu valodā (-38%), kā arī samazinājies spēlfilmu un animācijas pilnmetrāžas filmu skaits (-33%, kas gan absolūtos skaitļos sastāda tikai 2 filmas, samazinoties no 6 līdz 4 filmām). Par 1/5 samazinājusies arī žurnālu un citu periodisko izdevumu gada tirāža latviešu valodā, bet par 1/4 – TV raidorganizāciju skaits un hronikāli dokumentālo un populārzinātnisko pilnmetrāžas filmu skaits (absolūtos skaitļos samazinājums no 5 līdz 4 filmām) un grāmatu un brošūru skaits latviešu valodā. Par aptuveni 10% samazinājies muzeju skaits un mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu skaits kultūras centros.

Pētījuma ietvaros iegūtā, apkopotā un analizētā informācija ļauj identificēt vairākas būtiskas kultūras patēriņa un līdzdalības kultūrā attīstības tendences, kas gan ļauj izdarīt secinājumus par Latvijas iedzīvotāju kultūras aktivitātes izmaiņām pēdējo septiņu gadu laika periodā, gan arī tieši un netieši norāda uz nepieciešamību kultūrpārvaldības institūcijām un konkrētām kultūras jomas organizācijām pievērst pastiprinātu uzmanību stratēģiskai (un ilgtermiņa) attīstības plānošanai kultūras piedāvājuma un auditorijas daudzveidīgošanai un paplašināšanai.

Pētījuma datu analīze liecina, ka kultūras pasākumus un aktivitātes Latvijā apmeklē daudzi iedzīvotāji, bet dara to reti. Kopumā ir liels to iedzīvotāju īpatsvars (93%), kuri vismaz reizi gadā dodas uz kādiem kultūras pasākumiem, bet mazs to īpatsvars, kuri pasākumus apmeklē regulāri. Samērā augsts ir arī vidējais aktivitāšu skaits – vidēji viens Latvijas iedzīvotājs gada laikā piedalās 8,9 no 25 anketā iekļautajām kultūras aktivitātēm. Ņemot to vērā, kultūras pasākumu un aktivitāšu auditorijas palielināšanā lielākas iespējas varētu dot apmeklējumu regularitātes sekmēšana, nevis neaktīvās auditorijas ieinteresēšana un aktivizēšana.
Kultūras patēriņā mazāk aktīvas sociāli demogrāfiskās grupas šobrīd ir – 55-74 gadīgie, iedzīvotāji ar zemākiem ienākumiem, nestrādājošie, nepilsoņi, cittautieši, vīrieši, kā arī tie, kuri dzīvo vieni. Vidējā un ilgtermiņā stratēģiski būtiska kultūras auditorijas daļa būs seniori. Demogrāfiskās attīstības tendences liecina, ka gados jauno iedzīvotāju auditorija kultūras jomai arvien samazināsies (jo samazināsies iedzīvotāju kopskaits), savukārt gados vecāko – būtiski palielināsies. Ņemot vērā, ka senioru mērķa grupas šobrīd izsaka izteikti zemāku interesi par kultūru un izteikti retāk arī apmeklē kultūras pasākumus, kopējās kultūras auditorijas skaitliskā saglabāšana ilgtermiņā liek šīs sociāli demogrāfiskās grupas iesaisti uzlūkot par stratēģiski izšķirošu nepieciešamību.

Personīgas līdzdalības sekmēšana ir viens no efektīviem veidiem auditorijas palielināšanai kultūrā kopumā. Pētījuma dati gan neļauj viennozīmīgi secināt, vai aktīvāks patēriņš determinē aktīvāku līdzdalību vai otrādi, tomēr pozitīva korelācija starp patēriņu un līdzdalību ļauj apgalvot, ka iedzīvotāju kultūras aktivitātes sekmēšanai kopumā ir būtiski aktivizēt kā patēriņu, tā arī līdzdalību un personīgu iesaisti. Tie iedzīvotāji, kuri paši personīgi ir iesaistīti kādās kultūras aktivitātēs (dzied, dejo, piedalās amatierteātrī, nodarbojas ar amatniecību vai tml.), pēdējā gada laikā bija apmeklējuši vidēji 10,7 dažādus kultūras pasākumus, kamēr tie, kuri paši personīgi nav iesaistīti nekādās aktivitātēs, tikai 5,7 kultūras pasākumus.

Būtiski mainās informēšanas un komunikācijas stratēģijas kultūras jomā (tāpat kā citās). Ja vēl pirms aptuveni desmit gadiem varēja apgalvot, ka tradicionālie masu mediji (prese, televīzija un radio) ir visefektīvākie komunikācijas kanāli kā sasniegt maksimāli lielu sabiedrības daļu, tad pēdējo septiņu gadu laikā ir notikušas būtiskas pārmaiņas: vairs nav konkrētu mediju, kas spētu vienlīdz uzrunāt visas auditorijas grupas, turklāt liela daļa auditorijas (īpaši jauniešu mērķa grupā) paši ir kļuvuši par „masu medijiem”, kuru sociālajos tīklos izplatītā informācija un viedokļi būtiski ietekmē gan tuvākā sociālā loka (draugi, paziņas), gan pat personīgi nepazīstamu cilvēku („sekotāji” sociālajos medijos) uzskatus, spriedumus un lēmumus par kultūras jomu.

Pēdējo gadu laikā Latvija ir bagātinājusies ar vairākiem jauniem kultūras infrastruktūras objektiem reģionos (koncertzāles Cēsīs un Rēzeknē (topoša – Liepājā), muzejs Daugavpilī, bibliotēka Rīgā) – tas rada jaunus izaicinājumus tiem tuvākajos gados kļūt par nozīmīgiem kultūras centriem reģionos, aktivizējot un piesaistot auditoriju kā no tuvākas, tā tālākas apkārtnes. Visbiežāk iedzīvotāji kultūras pasākumus apmeklē savā dzīvesvietā (81%), bet vairāk nekā puse (58%) Latvijas iedzīvotāju vismaz reizi gadā dodas uz kultūras pasākumiem galvaspilsētā, bet tikai 43% – uz pasākumiem savā reģionā. Tas nozīmē, ka šobrīd Rīga ir būtiskākais kultūras pasākumu un aktivitāšu centrs – iedzīvotāji, kuri visbiežāk pasākumus apmeklē ārpus savas dzīvesvietas, parasti dodas uz Rīgu, nevis citu apdzīvotu vietu savā reģionā vai novadā. Tas ļauj izvirzīt jautājumu, vai un kā kultūras patēriņu reģionos ietekmēs jaunie kultūras infrastruktūras objekti. Šobrīd iedzīvotāju interese par tiem nav izteikti liela. Lai gan kultūras infrastruktūras objektus atpazīst salīdzinoši daudz iedzīvotāju, tos apmeklēt tuvākā gada laikā ir gatavi un ieinteresēti nedaudzi. Piemēram, lai gan Vidzemes koncertzāli „Cēsis” zina 35% iedzīvotāju, tikai 7% izsaka ieinteresētību to apmeklēt tuvākā gada laikā.

Continue reading “Kāds ir Latvijas kultūras pasākumu apmeklētājs? Pētījums par kultūras patēriņu un līdzdalību Latvijā”

Noslēdzies Latvijas Kultūras akadēmijas veiktais pētījums par kultūras projektu un pasākumu nozīmi Rīgas apkaimēs

publ_att_LKA_MLLatvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centra pētnieki sadarbībā ar akadēmijas docētājiem, studentiem un konsultantiem beiguši darbu pie pētījuma “Kultūras pieejamības un līdzdalības iespējas Rīgas apkaimēs”. Lai arī programma “Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014” vēl turpinās, no maija līdz novembrim pētījuma ietvaros tika veikta situācijas analīze piecās Rīgas apkaimēs – Pļavniekos, Sarkandaugavā, Vecmīlgrāvī, Bolderājā un Imantā, vērtējot, kā programmas ietvaros apkaimēs realizētie kultūras projekti ietekmējuši apkaimju attīstību un vai iedzīvotājiem ir svarīga kultūras projektu norise savā apkaimē. Pētījuma ietvaros veikta iedzīvotāju aptauja, intervēti uzņēmēji un kultūras pasākumu organizatori.

Pētījuma rezultāti liecina, ka apkaimēs, kurās tiek investēts vides labiekārtošanā un aktīvās atpūtas nodrošināšanā, iedzīvotāji ir apmierinātāki ar dzīvi, tie vairāk laika pavada kopā ar citiem apkaimes iedzīvotājiem. Šie iedzīvotāji ir atvērtāki pieņemt mākslas darbus un vides objektus. Taču pētījuma dati apliecina arī to, ka apkaimēs ir par maz iedzīvotāju interesēm atbilstošu kultūras pasākumu, lai arī iedzīvotāji izsaka vēlēšanos apmeklēt kultūras un izklaides pasākumus savā apkaimē. Kultūras projektu trūkums apkaimē ir arī viens no nozīmīgiem iemesliem iedzīvotāju neapmierinātībai ar dzīvi savā apkaimē.

Programmas “Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014” tematiskā līnija “Ceļu karte”, kas bija orientēta uz piedāvājumu Rīgas apkaimēs, ir palielinājusi interesi par apkaimēm kā pievilcīgām kultūras pasākumu norises vietām kultūras dzīves organizatoru skatījumā, turklāt pieejamais finansējums nodrošināja iespēju vietējiem apkaimju organizatoriem īstenot savas idejas plašākā mērogā. Kultūras pasākumu piedāvājums 2014. gadā apkaimēs bija lielāks kā iepriekšējos gados, un kultūras pasākumu apmeklētāju skaits arī nedaudz pieauga, nodrošinot nepārtrauktību piedāvājumā.

“Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014” ir apkaimju kultūras dzīves organizatoriem devusi impulsu kultūras pasākumu apmeklētāju skaitu lēnām, bet mērķtiecīgi turpināt palielināt. Viens no būtiskākajiem pētījuma secinājumiem ir tāds, ka Rīgas pašvaldības kultūras dzīves organizatoriem sadarbībā ar nevalstisko organizāciju pārstāvjiem regulāri jāveido stabils kultūras piedāvājums apkaimēs, jo iedzīvotāji neanalizē, kāpēc pasākumi notiek, bet apmeklē, ja tie notiek regulāri. Pētījuma rezultātā iegūtie dati ir nozīmīgs pamats, lai varētu veidot pierādījumos balstītus argumentus lēmumiem par Rīgas apkaimju iedzīvotāju kultūras līdzdalības paaugstināšanas instrumentiem.

Cēsnieki dalās idejās pilsētas 810 gadu jubilejai

DSC_17542.decembrī Culturelab ar Valmieras Novada fonda un LR Kultūras ministrijas atbalstu organizēja Cēsu iedzīvotāju mini-forumu “Kā Cēsis grib sagaidīt 810 gadu jubileju?”.
Cēsis savu 810.jubileju svinēs 2016.gadā, un šī gadskārta kalpo kā nozīmīgs atskaites punkts iepriekš paveiktajam, nosakot pilsētas nākotnes ieceres. Cēu 800 gadu jubileja, kas tika svinēta 2006.gadā, tika iekļauta UNESCO kultūras notikumu kalendārā un kļuva par būtisku iniciatīvu pilsētas izaugsmei kultūras jomā.

Mini-foruma “Cēsis 810” dalībnieki tika sadalīti darba grupās, katrai piešķirot kādas no spēcīgākajām Cēsu asociācijām – “Radošās Cēsis”, “Zaļās Cēsis”, “Lepnās Cēsis” un “Darbīgās Cēsis”. Pēc darba sesijas grupas prezentēja savu veikumu un varēja novērtēt pārējo idejas, balsojot par tām.

Tā, piemēram, darba grupa “Zaļās Cēsis” ierosināja svinēt svētkus, rīkojot zaļo nedēļu, kas pildīta ar visdažādākajiem pasākumiem, kā arī rīkot akcijas, aicinot iedzīvotājus un uzņēmējus stādīt kokus, tādā veidā dāvinot gaisu nākotnei. “Zaļās Cēsis” ieteica arī izveidot vairāk velosipēdu novietnes, ko savukārt klātesošie papildināja ar ideju par īpaši stilizētu Cēsu novietņu dizainu. Tāpat tika ieteikts rīkot sacensības starp daudzdzīvokļu namiem par atkritumu vākšanu un šķirošanu, otrreizējo materiālu izmantošanu mākslā un īpašu pasākumu rīkošanu, kuros jāiztiek bez elektrības, vai arī apmeklētāji to saražo paši. Continue reading “Cēsnieki dalās idejās pilsētas 810 gadu jubilejai”

Kur kultūrpolitikā pazudusi amatiermāksla?

Amatiermāksla kā iespēja iedzīvotājiem līdzdarboties kultūras un sociālajā dzīvē ieņem nozīmīgu lomu dažādu valstu kultūrpolitikās. Virspusēji skatoties, šķiet, ka Latvijā amatiermākslai piešķirta īpaša vieta, visvairāk – Dziesmu un deju svētku un Latvijas tēla veidošanas kontekstā, Latvija ir visiem zināma kā “zeme, kur dzied”. Kā amatiermāksla atspoguļojas Latvijas kultūrpolitikas dokumentos? To šajā rakstā analizē sociologs Jānis Daugavietis.

Amatiermākslas termini politikas dokumentos: sinonīmi un „antonīms”

Padomju laikos amatieru kultūras aktivitātes bija pieņemts dēvēt par ‘māksliniecisko pašdarbību’ vai ‘tautas mākslu’, bet mūsdienās dominē vārds ‘amatiermāksla’ (Rasa 2008). Analizējot Latvijas kultūras politikas dokumentu kopu (analizēti ir kopskaitā 38 likumi, īstenošanas ziņojumi un plānošanas dokumenti, kas pieņemti laika posmā no 1992. līdz 2011. gadam), var secināt, ka pagrieziena punkts dažādu sinonīmu izmantošanā ir 2006. gada beigās tapušās ‘Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.-2015. gadam. Nacionāla valsts’, kur lietots praktiski tikai termins ‘amatiermāksla’. ‘Tautas māksla’ gandrīz pilnībā no dokumentiem izzūd ap 2009. gadu. No 2009. gada 1. janvāra Valsts aģentūra Tautas mākslas centrs tiek pārdēvēta par Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūru, zaudējot ‘tautas mākslas’ vārdu. Jāpiezīmē, ka vēl līdz 2008. gadam dažu dokumentu dažās vietās bija palicis vārds ‘pašdarbība’ vai ‘mākslinieciskā pašdarbība’. Savukārt arī ‘tautas māksla’ joprojām ir vēl sastopams dažos pēdējo gadu dokumentos, kā arī senāk pieņemtos, bet joprojām spēkā esošos, likumos un normatīvajos aktos. ‘Tautas māksla’ joprojām bieži sastopams Latvijas nacionālo kultūras institūciju mājas lapās, piemēram, Kultūras ministrijas un Latvijas Nacionālā kultūras centra (iepriekš – Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūra).

Ja salīdzinām, kādas ir vārdu (to sakņu) ‘amatier*’ un ‘profesion*’ attiecības analizētajos kultūras politikas dokumentos, tad pirmais lietots 4,5 reizes retāk (attiecīgi 190 un 852 minējumi), bet vārds (sakne) amatiermāksl* – 5,5 reizes retāk. ‘Amatier*’ atrodams 14 locījumos un formās, ‘profesion*’ – 31.

‘Amatiermākslas likumi’

Latvijā nav īpašu ‘amatiermākslas likumu’. Galvenie kultūras jomu regulējošie likumi, kas tieši attiecas uz amatiermākslu, ir ‘Dziesmu un deju svētku likums’ un ‘Kultūras institūciju likums’, kā arī dažas Saeimas ratificētas starptautiskās konvencijas kultūras jomā.  Svarīgākais kultūrpolitikas plānošanas dokuments ir ‘Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.-2015. gadam. Nacionāla valsts’ (2006). Citu jomu likumi, kas tieši skar amatiermākslu, ir ‘Par pašvaldībām’, ‘Reģionālās attīstības likums’ un ‘Teritorijas plānošanas likums’.
Latvijas dokumentos dominējošā kultūras definīcijā, ko es dēvēju par ‘mantojums un pakalpojums iedzīvotājiem’, praktiski nav vietas amatiermākslai. Šauras izņēmuma taciņas ir tie gadījumi, kad cilvēks vēlas īstenot vienu no savām „augstākajām vajadzībām”, t.i. radoši izpausties, bet nav gājis profesionālās mākslas izglītības ceļu, ko arī valsts piedāvā kā pakalpojumu, vai arī tad, ja viņš ar savām amatieraktivitātēm var cerēt iekļauties profesionāļu pārraudzītā, un tāpēc „kulturāli-mākslinieciski augstvērtīgā”, tradīcijā, piemēram, Dziesmu un deju svētku procesā (1). Būtiski piezīmēt, ka kultūras likumos netiek minēts vārds ‘amatiermāksla’ vai tā sinonīms ‘tautas māksla’ (izņēmums ir ‘Kultūras institūciju likums’, kur katrs šis termins lietots vienu reizi) (2). Galvenajos reģionālās attīstības likumos (‘Par pašvaldībām’; ‘Valsts pārvaldes iekārtas likums’; ‘Reģionālās attīstības likums’; ‘Teritorijas plānošanas likums’; ‘Attīstības plānošanas sistēmas likums’) arī nav šo atslēgas vārdu. Interesants izņēmums ir jēdziens ‘tautas jaunrade’ likumā ‘Par pašvaldībām’. Continue reading “Kur kultūrpolitikā pazudusi amatiermāksla?”

Kultūras pasākumu ietekmes novērtējumu iespējas. “Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014” piemērs

Gints Klāsons, pētnieks, Nodibinājuma „Rīga – 2014” konsultants Eiropas kultūras galvaspilsētas ietekmes novērtējuma izstrādes jautājumos

Avize
Rīga 2014 avīze http://office.riga2014.org

Sešas tematiskās līnijas, vairāk nekā 200 pasākumu, vairāki tūkstoši pasākumu organizācijā iesaistīto (projektu vadītāji, projektu darba grupas, brīvprātīgie), tūkstošiem sadarbības partneru, simtiem tūkstošu skatītāju, klausītāju un aktīvu līdzdalībnieku (tai skaitā, tūristu), vairāk kā 20 miljonu eiro kopējais budžets. Nav šaubu, ka šāda mēroga dižpasākumam būs sociāla, kultūras un ekonomiska ietekme, tomēr jautājums ir – vai un kā to iespējams ‘nomērīt’?

Masu pasākumu sociāli ekonomiskās ietekmes novērtēšana nav jauna tēma kultūras pētniecībā (tās pirmsākumi rodami masu sporta pasākumu ekonomiskās ietekmes mērījumos). Īpaši būtisks lielo pasākumu ietekmes novērtējums ir gadījumos, kad tie tiek daļēji vai pilnībā finansēti no valsts un/vai pašvaldību budžeta, dienaskārtībā uzturot jautājumu par nodokļu ieņēmumu izlietojuma efektivitāti. Tomēr praksē šāda veida novērtējuma pētījumi joprojām ir drīzāk izņēmums, nevis pašsaprotama kultūras pasākumu organizēšanas sastāvdaļa. Tas saistīts gan ar plašām diskusijām par to, vai kultūras pasākumi vispār būtu jāvērtē ekonomisko un sociālo ieguvumu kategorijās, gan ar faktu, ka šāda apjoma novērtējumi prasa būtiskus finanšu un starpdisciplinārus cilvēkresursus.

Masu pasākumu sociāli ekonomiskās ietekmes novērtējums

Latvijā masu pasākumu sociāli ekonomiskās ietekmes novērtējumi līdz šim tikuši īstenoti reti. Par salīdzinoši plašākajiem var uzskatīt Kultūras ministrijas finansētos pētījumus „Dziesmu un deju svētki mainīgā sociālā vidē” (2002., 2007.) un „Dziesmu un deju svētki mainīgā ekonomikas vidē” (2008.g.) (pētījumi pieejami KM mājas lapā), kā arī Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centra īstenoto pētījumu “Dziesmu un deju svētku sociālā ietekme” (2013.g.; projekta vadītāja – Anda Laķe). Atsevišķi novērtējumi tikuši veikti sporta pasākumu jomā (piemēram, Liepājas pašvaldība 2013.gadā veikusi Eiropas rallija čempionāta posma „Rallijs Liepāja – Ventspils” ekonomiskās ietekmes novērtējumu. Skatīt Informatīvais ziņojums par 2013.gada 1.oktobrī neformālajā Eiropas Savienības Sporta ministru sanāksmē izskatāmajiem jautājumiem. Izglītības un zinātnes ministrija. 2013.), savukārt Biznesa augstskolas Turība Starptautiskā tūrisma fakultātes absolvente Edīte Šņepste savā maģistra darbā analizējusi Aglonas reliģisko svētku ietekmi.

Eiropas kultūras galvaspilsētu ietekmes novērtējums

Viens no būtiskākajiem un plašākajiem Eiropas Savienības līmeņa masu pasākumiem kultūras jomā ir Eiropas kultūras gada (turpmāk tekstā – EKG) pasākumu programma. Lai gan šo pasākumu ietekmes novērtējumi tikuši veikti arī agrāk (parasti gan post factum un vairāk kā statistiku apkopojoši, nevis analizējoši ziņojumi), tikai kopš 2007. gada, kad Eiropas kultūras galvaspilsēta bija Luksemburga, tika uzsākta EKG pasākumu programmu sistemātiska un longitudināla (regulāra) novērtēšana. EKG 2007. gada pasākumu programmas novērtējuma pētījuma izstrāde tika uzsākta jau 2004. gadā, un regulāras iedzīvotāju aptaujas uzsāktas jau divus gadus pirms EKG atklāšanas. Turpmākajos gados pasākumu programmas novērtējumus veikušas visas Eiropas kultūras galvaspilsētas – dažas šos pētījumus vairāk izmantojušas kā mārketinga un sabiedrisko attiecību instrumentu, citas savukārt iegūtos datus un informāciju izmanto nacionālā un pašvaldību līmeņa kultūrpolitikas ietekmēšanai un attīstībai.

Kā novērtēt Rīga 2014 programmas ietekmi?

2014. gads, kad Rīga kļuvusi par Eiropas kultūras galvaspilsētu, dod iespēju kultūras dižpasākumu ietekmes novērtējuma metodoloģiju aprobēt un īstenot arī Latvijā, cerot, ka turpmāk tā kļūs par masu pasākumu organizatoru sistemātisku praksi. Darbs pie Rīgas kā EKG pasākumu programmas novērtējuma Latvijas Kultūras akadēmijas asoc.prof. Andas Laķes vadībā tika uzsākts 2013. gadā un turpināsies līdz 2015. gada maijam. Pasākumu programmas novērtējuma ietvaros tiek un tiks veiktas Latvijas un Rīgas iedzīvotāju aptaujas (lauka darbu nodrošina pētījumu centrs SKDS), konkrētu pasākumu apmeklētāju aptaujas (lauka darbu nodrošina Latvijas Kultūras akadēmijas, Latvijas universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes studenti), mediju analīze, projektu budžetu analīze, intervijas un diskusijas ar EKG organizatoriem un projektu vadītājiem, statistikas datu analīze u.c. aktivitātes. Novērtējuma veikšanā sadarbības partneri ir arī vairākas universitātes, kas nodrošina ietekmes novērtējumu uz tūrisma nozari, kā arī mediju analīzi.

Ir daudz un dažādu jautājumu, kurus iespējams definēt un identificēt ietekmes novērtējuma ietvaros – vai pasākumu programma un atsevišķi pasākumi ir labi organizēti, vai pasākumi veicina kultūras patēriņu un līdzdalību, vai pasākumiem ir ilgtermiņa ietekme, vai pasākumi maina pilsētas tēlu, vai pasākumi maina kultūras un tajā strādājošo publisko tēlu, vai pasākumiem ir ekonomiska ietekme, vai pasākumi veicina tūrismu utt. Skaidrs, ka tik plašas pasākumu programmas gadījumā nedz organizācijā iesaistītie, nedz auditorija nebūs vienmēr un pilnībā apmierināta ar visiem pasākumiem. Tādēļ ietekmes novērtējumā būtisks ir jautājums ne tikai par auditorijas vajadzību nodrošināšanu, bet arī pasākumu programmas spēju sasniegt tos sociāli ekonomiskos mērķus, kuri ir būtiski ne tikai EKG pasākumu programmas kontekstā, bet arī kultūras jomai Latvijā kopumā. Un šādā aspektā var izvirzīt vismaz trīs būtiskus jautājumus par EKG potenciāli radīto ietekmi uz kultūras un arī citām jomām Latvijā. Continue reading “Kultūras pasākumu ietekmes novērtējumu iespējas. “Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014” piemērs”