Bc. art. Agnese Treimane, Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūras studente

Runāt par īpašām darba attiecībām radošajā jomā mūsdienās ir arvien grūtāk, jo vispārējā darba tirgus struktūra un darbības mehānismi ir mainījušies, izlīdzinot krasās atšķirības starp radošā darba veicējiem (māksliniekiem, radošām personām) un pārējiem (ne-mākslas vides) profesionāļiem. Individuāls pasūtījumu darbs, nenormēts darba laiks, strādāšana projektu ietvaros, multi-aktivitāte u.c. vairs nav radošās jomas monopols, šobrīd tās ir globāla konteksta darba tirgus parādības. Pirmajā rakstā apskatīta jaunā darba paradigma un tas, kā laika gaitā mainījusies darba jēga un forma, savukārt otrajā rakstā runāts par dažādajiem veidiem, kā radošas personas mūsdienās tiek nodarbinātas – pašnodarbinātība, darbs mājās, portfolio tipa karjera, nepilna laika darbs, kā arī, balstoties uz Latvijas pētījumu datiem, analizēti Latvijas darba tirgum raksturīgākie mākslinieku nodarbinātības veidi.

Jaunā darba paradigma

Būtiskas izmaiņas darba paradigmā (darba uztverē un tajā īstenošanas modelī, kas tiek uztverts kā norma) notikušas, sākot ar pēdējo gadsimtu miju, ko lielā mērā izskaidro vēsturiskais konteksts. Agrāk darbs tika uztverts kā vienots, visu cilvēku veikts veselums un neatņemama dzīves sastāvdaļa, cilvēka „dabiskais stāvoklis” un primārā aktivitāte. Šādu darba paradigmu īpaši veicināja pastāvošā protestantisma ētika, kuras būtība – darbs ir cilvēka galvenais dzīves mērķis. Mūsdienās darbs vairs nav centrālā cilvēka dzīves daļa un „droša ass, ap ko veidot savu identitāti un visus dzīves plānus. Tāpat tas vairs netiek uztverts kā sabiedrības ētiskais pamats vai individuālās dzīves ētiskais centrs. Tagad darbs līdz ar citām aktivitātēm iegūst pārsvarā estētisku nozīmi. No tā tiek sagaidīts, ka tas dos prieku pats par sevi, nevis tiks mērīts pēc tā, cik lielu efektu tas atstāj” uz citiem (Zygmunt Bauman). Mūsdienās darbs līdz ar daudzām citām cilvēka dzīves jomām kļūst par individualizācijas objektu – katra paša cilvēka varā nodota kā teikšana par savām izvēlēm un iespēju darīt to, kas sniedz gandarījumu, tā atbildības uzņemšanās par neveiksmēm un neizdošanos. Šīs individualizācijas tendences darba sfērā lielā mērā saistāmas ar destandartizāciju, kas radās, nomainoties fordisma paradigmai.

Standarts pret nestandartu jeb fordisms pret 21. gadsimtu

Fordisms attīstījās industriālā kapitālisma ietvaros 19. gadsimta beigās, būtiskas tendences ieviešot 20. gadsimta ražošanā. Šeit pastāvēja specifiska darba paradigma, kuras pamatā ir standartizācija (ar līgumu, fiksētu darba vietu un laiku) un kas balstījās četros pīlāros: darbs ir industriāls – darbs tiek veikts ārpus mājām (birokratizētās) organizācijās ar līgumos balstītiem darba noteikumiem, t.sk. fiksētām darba stundām; darbs ir kapitālistisks – organizācijas orientētas uz peļņu, tirgus sistēma balstīta aprēķinos un paredzējumos, darbs tiek veikts apmaiņā pret stingru samaksu; darbs ir patriarhāls – darba veicējs ir pieaudzis vīrietis, kas strādā pastāvīgu pilnas slodzes darbu; darbs ir moderns – darbs iedalīts individuāli, bet balstoties uz universāliem un bezpersoniskiem kritērijiem.
Industriālais kapitālisms ar laiku pārvērtās masu produkcijā, kuru, sākot ar 20. gadsimtu, apzīmē arī ar fordismu. Tomēr uzņēmumiem, kas darbojās fordisma ietvaros, piemita būtisks trūkums – nespēja ātri un veiksmīgi pielāgoties mainīgajiem tirgus apstākļiem. Tādējādi darba tirgū ienāca jaunas tendences – fragmentācija, specializācija un elastība (flexibility). Elastība ir mūsdienu darba tirgus atslēgvārds. Bija vērojama arī darba vides destandartizācija (telpas, laika, dzimumu un līguma), rodoties jaunām, no esošās darba paradigmas atšķirīgām darba formām. Nestandarta darba formas ieņēma arvien nozīmīgāku lomu darba tirgū, līdz 21. gadsimtā, īpaši pēc ekonomiskās krīzes 2008. gadā, tās kļuvušas īpaši nozīmīgas. Darbs kļuvis arvien individuālāks un, jāpiebilst, arī nestabilāks un nedrošāks: kolektīvu lēmumu un augstu regulācijas pakāpi (samaksa, darba stundas, pensija utt.) nomaina individuāla darba dalīšana un de-regulācija; atsevišķu (ārpus māju) un koncentrētu darba telpu nomaina vairākas darba vietas un iespēja variēt ar darba telpu; pilna laika un pastāvīgu darbu nomaina nenoturīgs, variējama laika darbs; vīrieti-maizes pelnītāju un sievieti-mājās strādātāju nomaina dubulta maizes pelnīšana un dalīts darbs mājās.

Darba spēku šādas izmaiņas ietekmē kā pozitīvi, tā negatīvi. No vienas puses tie iegūst zināmas pakāpes brīvību tajā, kā tiek organizēta darba un ārpus darba dzīve, tomēr tiem pastiprināti jāuztraucas par nodarbinātības nestabilitāti un institucionālās aizsardzības samazināšanos. Bez darba devēja/ arodbiedrību/ valsts garantijām individuālais darba ņēmējs atrodas vēl nevienlīdzīgākās attiecībās ar kapitālismu nekā agrāk. Jaunā darba struktūra rada sociālās izstumtības un nevienlīdzības risku.

Kopumā šis ir laiks, kad darbinieki daudz mazākā mērā ir gatavi upurēt savu brīvību, elastību, izaicinājumu drošības un algas dēļ. Tajā pašā laikā darba stabilitāte, samaksa un dažādi bonusi turpina būt būtiski, ieņemot jaunu darba pozīciju. Tādejādi darbinieki nonāk pretrunās (cilvēki nevēlas, lai tos atstāj novārtā, tajā pašā laikā negrib tikt kontrolēti ikvienā sīkumā) un dzīvo riska sabiedrībā. Nodarbinātības nestabilitāte ir mūsdienu jaunais dzīvesveids.

Turpinājums sekos.

One thought on “Darba tirgus izmaiņas 21. gadsimtā I: jaunā darba paradigma

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s