“Comedia” mājas lapā var izlasīt interesantus materiālus par pilsētu radošumu un radošuma izmantošanu pilsētplānošanā. Šīs organizācijas dibinātājs Čārlzs Landrī (Charles Landry) ir viens no vadošajiem domātājiem (un arī darītājiem) Eiropā attiecībā uz kultūras un radošuma integrēšanu pilsētplānošanā. Mājas lapā var atrast vielu pārdomām, publikācijas un saites, lasīt par pilsētu pārmaiņu paradigmām, radošo pilsētu etimoloģiju un vēsturisko attīstību, par pilsētu reģenerāciju.

Čārlza Landrī  meistarklase notiks Rīgā,  2008. gada  28. oktobrī pl. 18.00  INTA (International Urban Development Association) kongresa laikā, par ko “Culturelab” jau  informēja agrāk.  Kongresa mājas lapā apgalvots, ka uz meistarklasi var  ierasties arī tie, kas nav reģistrējušies kā kongresa dalībnieki.

Neliels ieskats vienā no Čārlza Landrī rakstiem “Radošo pilsētu izcelsme”. Visu rakstu angļu valodā var izlasīt “Comedia” mājas lapā sadaļā “Free downloads”.

Čārlzs Landrī: Radošo pilsētu izcelsme

“Kultūras resursi slēpjas cilvēku radošumā, iemaņās un talantos. Tās nav vienkārši “lietas” līdzīgas ēkām, bet arī simboli, norises un vietējās amatniecības, rūpniecības produktu un pakalpojumu piedāvājums, piemēram, Kremonā (Itālijā) – vijoļu meistaru sarežģītās prasmes, kokgriezēji Krakovas reģionā vai Ziemeļsomijas ledus skulptori. Pilsētas kultūras resursi ir vēsturiskais, industriālais un mākslinieciskais mantojums, kas atspoguļo vērtības gan arhitektūras, gan pilsētas ainavas un vēstures pieminekļu veidā. Vietējās un pamatiedzīvotāju sabiedriskās dzīves, festivālu, rituālu vai stāstu tradīcijas, tāpat arī hobiji un aizraušanās. Amatieru kultūras aktivitātes var pastāvēt tikai prieka pēc, bet tās var arī uzskatīt par iespēju radīt jaunus produktus vai pakalpojumus. Tādi resursi kā valoda, ēdiens un tā gatavošana, aktīvā atpūta, apģērbs, subkultūras un intelektuālās tradīcijas, kas pastāv visur, bieži tiek ignorētas, bet tās var izmantot, lai radītu vietas īpašo šarmu. Un, protams, kultūras resursi ir prasmju daudzveidība un kvalitāte skatuves un vizuālajās mākslās un radošajās industrijās. Bjankini (Franco Bianchini) un Landrī piezīmēja, ka “kultūras resursi ir pilsētas jēlmateriāli un tās pamatvērtības; to vērtība aizstāj akmeņogles, tēraudu vai zeltu. Radošums ir metode, kas ļauj šos resursus izmantot un tiem attīstīties. Pilsētu plānotāju uzdevums ir tos apzināt, menedžēt un atbilstoši izmantot. Kultūrai jābūt pilsētplānošanas un attīstības terminoloģijas centrā, nevis marginālam pielikumam pie savulaik būtiskajiem plānošanas jautājumiem – mājokļiem, transporta un zemes izmantošanas. Tādejādi kultūras perspektīvai jānosaka, kā būtu jārisina plānošana un ekonomiskā attīstība vai sociālie jautājumi.” Kultūras resursi atspoguļo, kur šī vieta atrodas, kāpēc tā ir tāda un kur tās potenciāls var virzīties. Šāds traktējums pievērsīsies atšķirīgajam, unikālajam un īpašajam jebkurā vietā.”

“Radošās pilsētas tagad kļuvušas par modes izteicienu, kas riskē pazaudēt savu asumu un iemeslus, kādēļ sākotnēji šī ideja radās – lielā mērā tādēļ, lai nodrošinātu jebkura veida potenciāla atbrīvošanu, izmantošanu, iespēju sniegšanu. Tā vietā pilsētas cenšas sašaurināt radošo pilsētu jēgu līdz mākslai un norisēm radošās ekonomikas profesiju ietvaros, nosaucot jebkuru kultūras plānu par “radošās pilsētas” plānu, lai gan tas ir tikai sabiedrības radošuma viens aspekts. Šī jēdziena pārlieka izmantošana, skaļa reklamēšana un tendence pilsētām piesavināties šo jēdzienu, nepadomājot par patiesajām sekām, varētu nozīmēt, ka jēdziens tiks nodeldēts un izspļauts, un tad nāks nākamais lielais sauklis.”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s