Mūžsenā diskusija par valsts jeb sabiedrības finansētu mākslas saturu ir atsākusies Latvijas publiskajā telpā līdz ar kino finansējuma jautājumiem, konkrētāk Kaspara Gobas filmu “homo@lv”, kas, protams, Latvijā ir jūtīgs jautājums per se, pat neiedziļinoties filmas saturā.
Īsumā:
1) Atsevišķi deputāti pauž bažas par valsts atbalstīto filmu saturu ar domu, ka vajadzētu finansēt pozitīvākas un patriotiskākas filmas nekā „homo@lv. Jāpiebilst, ka minētā filma ir iekļauta Berlīnes kinofestivāla programmā, un deputāti šo filmu tā kā nav redzējuši, taču viedoklim pietiek ar nosaukumu.
2) Tas savukārt absolūti nav pieņemams Latvijas kino māksliniekiem – varas pārstāvjiem nav jāiejaucas filmu saturā, bet jāatbalsta mākslinieciski augstvērtīgs kino. Īpaši skarbi reaģē Filmu padomes priekšsēdētājs Gints Grūbe, velkot paralēles ar totalitārām valstīm, kas caur kino mākslu īsteno propogandas mērķus.
3) Kultūras ministre Ēlerte paziņo, ka Gobas filma ir labs kino.
Tie, kas grib turpināt diskusiju – lūdzu, laipni aicināti 9.februārī pl.18:00 uz Dānijas kultūras institūtu, kur norisināsies saruna par varas un mākslas attiecībām, kas stipri sasaucas ar pašas filmas tēmu – vara un brīvība, šoreiz vairāk runājot tieši par māksliniecisko brīvību. Paldies režisoram Gobam, ka viņš mūs rosinājis uz šādām diskusijām. Un katrā ziņā – labi, ka mēs par to varam runāt! Baltkrievijas neatkarīgā teātra piemērs ar vairākkārtējiem piedzīvotiem arestiem liecina, ka ne visur tas ir pašsaprotami. Un nākamās sarunas, cerams, varēsim veidot par pašu filmu – protams, pēc noskatīšanās.
CultureLab 