LR Kultūras ministrija ir sagatavojusi priekšlikumus saistībā ar “Kultūras centru attīstības programmu 2009.-2013.gadam”. Ministrijas ziņojumā pausti argumenti, kāpēc kultūras centru darbības attīstības programma ir zaudējusi savu aktualitāti un būtu atzīstama par spēkā neesošu ar nākamgada 1.janvāri.

Ziņojumā uzsvērts, ka Kultūrizglītības un nemateriālā mantojuma centrs nepietiekamās kapacitātes dēļ ir pārtraucis nodrošināt metodiskā atbalsta funkciju kultūras centriem, bet pēc administratīvi teritoriālās reformas kultūras koordinatoru pienākumus vairāk nekā 60% no visām pašvaldībām uzņēmušies pildīt kultūras centru vadītāji. Tas pēc ministrijas domām ir ļāvis ātri nostabilizēt situāciju un atjaunot sadarbību kultūras jomā starp valsti un pašvaldībām.

Līdz ar programmas apstādināšanu, ir apstādināta arī iecerētā kultūras namu akreditācija. Tā vietā ministrija ir izteikusi priekšlikumu pašvaldībām pašām pieņemt lēmumu par pašu dibinātās iestādes – kultūras centra – akreditēšanu, no valsts puses piedāvājot metodisku atbalstu. Šāda prakse gan netiek īstenota attiecībā uz muzejiem un bibliotēkām, kas ir iekļauti valstiski veidotā akreditācijas sistēmā, savā darbībā ievērojot zināmus standartus. Metodiskos materiālus akreditācijas norisei Kultūras ministrija ir iecerējusi izstrādāt līdz šī gada beigām.

Plānošanas reģioni gan iepriekš lūguši Kultūras ministriju steidzami sasaukt kultūras koordinatoru konferenci, lai risinātu neskaidros jautājumus par kultūras organizēšanu reģionos, uz ko ministrija ir atbildējusi apstiprinoši, kopīgo pasākumu solot organizēt nedaudz vēlāk – šī gada rudenī. 

Tādējādi kultūras centru darbošanās sistēma valsts līmenī pagaidām paliek nesakārtota, atstājot lēmumus katras pašvaldības ziņā, vadoties no pašvaldību vadītāju vēlmēm un iespējām. Kultūras centru un amatiermākslas darbību sakārtot nav vienkārši, jo darba specifika stipri atšķiras dažāda mēroga apdzīvotās vietās, mēģinot sabalansēt vietējās amatiermākslas atbalstu ar profesionālās mākslas un kultūrizglītības pieejamības nodrošināšanu. Tomēr kopīgu valsts nostādņu trūkums apgrūtina pašu kultūras darbinieku darbu, atstājot vietu lēmumu pieņēmēju subjektīvām izvēlēm.

Lai gan valsts kultūrpolitikas vadlīnijās ir definēts minimālais “kultūras pakalpojumu grozs” dažādām apdzīvotām vietām, tomēr pašvaldībai paliek iespēja interpretēt kultūras funkcijas veikšanu samērā plašā amplitūdā, piemēram, vērtējot amatiermākslu kā uz pašfinansēšanos balstītu hobiju vai arī nemateriālā mantojuma sastāvdaļu, kas jāatbalsta no nodokļu maksātāju naudas. Dziesmu svētku likums nosaka tikai to, ka pašvaldības iespēju robežās piedalās Dziesmu un deju svētku sagatavošanas procesā un norisē. Ar laikmetīgās mākslas atbalstīšanu sokas vēl grūtāk.

Priecē fakts, ka pamazām uzlabojas situācija ar kultūras namu infrastruktūru. Pēc Kultūras ministrijas datiem no 554 Latvijas kultūras centriem laikā līdz 2009.gadam atjaunošanas un remonta darbi ir īstenoti 410 iestādēs. Tas nozīmē, ka ir atjaunoti vismaz 74%  kultūras centru, kas ir labvēlīgs nosacījums, lai kultūras centros atbilstošā vidē būtu iespējams veidot sabiedrības vēlmēm un prasībām atbilstošus pakalpojumus. Kultūras centra menedžeriem gan jāpiemīt radošai iniciatīvai, lai varētu veidot mūsdienīgu piedāvājumu attāla reģiona kultūras namā ierobežota finansējuma un ierobežotas pirktspējās apstākļos. Varbūt arī kultūras namos būtu nepieciešama sava veida “iespējamā misija”, lai atbalstītu jaunu un uzņēmīgu cilvēku ienākšanu atjaunotajās kultūras ēkās, mēģinot revitalizēt ne vien ēkas, bet arī ēku saturu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s