Londonas muzeja pastāvīgā ekspozīcija – ceļvedis pilsētmīlestībā

Raksts tapis, viesojoties Londonas muzejā un vērtējot, cik lielā mērā muzejam ir izdevies īstenot tā misiju – iedvesmot mīlēt Londonu. Raksta autore – neatkarīga kultūrvēstures pētniece un muzeju konsultante Elīna Kalniņa.

Londonas muzejs ir pasaulē lielākais urbānās vēstures muzejs, kura krājumā ir vairāk kā 2 miljoni vēstures liecību, precīzāk sakot – liecinieku, kas pauž Lielbritānijas galvaspilsētas unikālo stāstu. Muzeja misija – iedvesmot mīlēt Londonu tos, kuri tajā dzīvo un strādā, un rosināt iemīlēties Londonā tos, kuri pilsētu apciemo.

Misija ir gana ambicioza, tomēr 21.gadsimta pirmajā desmitgadē radītā pastāvīgā ekspozīcija, kas hronoloģiski izstāsta pilsētas vēsturi no tās pirmssākumiem aizvēsturē līdz pat 2010-tajiem un apskatei piedāvā patiesi bagātīgu unikālu muzeja krājuma priekšmetu klāstu, ir apliecinājums tam, ka ambīcijas ir laba lieta un šķietami gaisīgais ziepju burbulis var izrādīties esam izturīgs un lidot spējīgs gaisa balons, kas ne vien piedāvā aizraujošu un drošu ceļojumu laikā, bet arī sasniedz mērķi. Londonas muzeja apmeklētājs iziet no muzeja ar „rozā brillēm”.

Londonas muzeja pastāvīgo ekspozīciju raksturo mūsdienu advancētāko pasaules muzeju praksē ierasta lieta – stāstīt stāstu nevis par lietām, bet par cilvēkiem, kuriem šīs lietas bijušas nozīmīgas, un, lai ekspozīcijas tapšanas procesu pašiem muzeju ļaudīm padarītu vēl komplicētāku, vārdu dot pilsētas iedzīvotājiem – londoniešiem. Lai runā viņi, lai stāsta par savu dzīvi pilsētā, par to, kādu viņi to redzēja, vai un kāpēc mīlēja. Ja pirmajās ekspozīcijas sadaļās, kas vēsta par Londonas vēsturi no aizvēstures līdz Tjūdoru laikmetam un tapušas līdz 2006.gadam, šī tendence jūtama mazāk, tad jaunākajā sadaļā, kas veltīta laika posmam no 1666. līdz 2010.gadam, tā ir plaši pielietota. Radot šos stāstus, muzeja darbinieku uzdevums ir uztaustīt, apjēgt un ekspozīcijas saturā ievīt to, kas spēj uzrunāt mūsdienu apmeklētāju, prast pamatot un likt noticēt. Tas nav viegli, jo nepietiek ar lieliskām vēstures zināšanām un unikāliem priekšmetiem pat ja tie veikli aprakstīti jaukos stāstos – ir jāprot komunicēt un gana labi jāpazīst muzeja apmeklētājs.

Darbs ar apmeklētājiem, kas sevī ietver nekad neapsīkstošu, mērķtiecīgu, sistemātisku darbību kopumu ir mūsdienu muzeju veiksmīgas darbības pamats. Un tas nav tikai stāsts par to, ka veidojot muzeja produktus ir vitāli svarīgi saprast, kam īsti tie top, vai un cik lielā muzeja radītā produkta komunikācija ar apmeklētāju ir izdevusies. Potenciālo muzeja apmeklētāju var iesaistīt jau muzeja produkta tapšanas procesā. Arī Londonas muzejs Romas laika vēsturei veltītās ekspozīcijas veidošanā veiksmīgi iesaistīja jauniešus vecumā no 14 līdz 25 gadiem. Bez tam jauniešu veikums tiek komunicēts tālāk, jo ir pieejams ikvienam ekspozīcijas apmeklētājam. Par to, ko jaunieši darīja un ko paši par to domā, vairāk var uzzināt, noskatoties Londonas muzeja veidotu video šeit.

Šis piemērs atklāj vēl kādu būtisku muzeju darbības aspektu, proti, mūsdienu muzejiem ir pienākums radīt produktus, kas spēj būt aktuāli apmeklētājiem šodien. Pilsētu muzejiem ir īpaša mērķauditorija – pašu pilsētu iedzīvotāji. Londonas muzejā – londonieši. Ekspozīcijas izskaņā tās autori uzdod apmeklētājiem Londonai šodien svarīgus jautājumus un rosina domāt, komunicēt, būt līdzatbildīgiem savas pilsētas nākotnei svarīgu jautājumu risināšanā. Savukārt pilsētas viesiem, ir interesanti uzzināt, kas satraucis londoniešu prātus ne tikai senāk, bet arī šodien.

Londonas muzeja pastāvīgajā ekspozīcijā netrūkst mūsdienīgas muzeja ekspozīcijas ierastā elementa – izklaidējošas interaktivitātes, lai gan brīžiem, it īpaši 2010.gadā atklātajās ekspozīcijas sadaļās, izklaides elementu, šķiet pat pārlieku daudz, taču pamatojums tam meklējams tieši vēlmē apmierināt muzeja apmeklētāja vajadzības, būt mūsdienu apmeklētājam saistošam muzejam. Cildinošās atsauksmes Lielbritānijas masu medijos un lielā apmeklētāju interese par pastāvīgo ekspozīciju, liecina, ka ekspozīcijas veidotāji gana labi pazīst savus apmeklētājus un zina kā panākt, lai viņi izvēlas savu brīvo laiku pavadīt muzejā un būt gandarīti. Lūk, šeit var uzzināt, ko par 2010.gadā atvērto, pastāvīgās ekspozīcijas noslēdzošo sadaļu saka tās veidotāji un apmeklētāji.

Apmeklējot ekspozīciju rodas iespaids, ka Londonas muzeja izpratnē apmeklētājs ir zinātkārs, taču paslinks pētnieks, ikdienas informācijas plūdiem lieliski pielāgojies, bet savā visdziļākajā būtībā pēc jauniem atklājumiem arvien alkstošs indivīds, kas garus tekstu blāķus nelasa, labprāt skatās „kustīgas bildes”, grib pieskarties lietām un pa ekspozīciju staigāt, kur pašam patīk. Lai gan neizklausās pārāk glaimojoši, tomēr sevi atpazīt šajā aprakstā nemaz nav tik grūti. Der aizdomāties ne vien par to, kādi esam un kāpēc mēs esam tādi, kādi esam, bet arī par to, kādus mūs kā muzeju apmeklētājus, redz citi muzeji, arī tepat Latvijā.

Šķiet, nav šaubu, ka Londonas muzejs ir pratis izstāstīt savas pilsētas vēstures stāstu mūsdienu cilvēkam saistoši, sniedzis vajadzīgo iedvesmas devu, kas nepieciešama, lai atgādinātu, cik īpaša katram ir sava pilsēta, un līdz ar to kļuvis par savdabīgu ceļvedi pilsētmīlestībā.

Vizīte Londonas muzejā organizēta projekta “Reģionālo kultūras NVO aktīva līdzdalība kultūrpolitikas veidošanā un īstenošanā” ietvaros. 92.07% no Projekta finansē Eiropas Savienība ar Eiropas Sociālā fonda starpniecību. ESF programmas apakšaktivitāti „Nevalstisko organizāciju administratīvās kapacitātes stiprināšana” administrē Valsts kanceleja sadarbībā ar Sabiedrības integrācijas fondu.