Multikulturālisms vai nacionālisms?

Sabiedriskās politikas portāls publicējusi Ksavjē Landa (Xavier Landes, Monreālas Universitātes Ētikas pētījumu centrs) rakstu “Daži jautājumi kulturālistiem”. Autors secina, ka gan nacionāli, gan multikulturāli noskaņoti kultūrpolitikas veidotāji savas pozīcijas aizstāvībai izmanto vienus un tos pašus argumentus. Turklāt bieži aiz asām politiksām diskusijām par kultūru atšķirībām maskējas svarīgāki jautājumi – par sociālo vienlīdzību.

“Visās valstīs pilsonības, imigrācijas, reliģijas un etniskās piederības jautājumi politiskajā diskursā tiek pasniegti kā kultūru atšķirību jautājumi. Un atkal jau — pēc nacionālistu domām, visi minētie jautājumi rada pamatu vienas (nacionālās) kultūras veicināšanai un iedzīvināšanai, kura tad ļautu novērst sabiedrības atomizāciju. Bet multikulturālisti uzskata, ka minētie jautājumi pierāda nepieciešamību atzīt, respektēt un novērtēt kultūru dažādību. Taču lielākajā daļā gadījumu runa nebūt nav par kultūru. (..) Mūsdienu sabiedrībās, kuras pēdējos 30 gadus raksturojusi pieaugoša sociālā un ekonomiskā nevienlīdzība, par pamata uzdevumu būtu jāuzskata pietuvošanās vienlīdzīgu iespēju un taisnīga resursu sadalījuma ideālam tā vietā, lai apsēsti fokusētos uz etno-kulturālo taisnīgumu vai nācijas veidošanu.”

Lasot par kopīgo un atšķirīgo multikulturāli un nacionālistiski orientētā kultūrpolitikā, var paturēt prātā, ka Latvijas kultūrpolitika, vismaz tās virsējā slānī, aizstāv nacionālisma pozīciju. Par to liecina vispirms jau Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.-2015. gadam ar nosaukumu “Nacionāla valsts” un nesen izvirzītā doma definēt “kultūras kanonu” – kopīgas (nacionālas) kultūras vērtības, kas konsolidēs sabiedrību.