Turpinām diskusiju par kultūrpolitikas attīstību un prioritātēm. Publicējam Mag. artis Ievas Kļenovskas (Maģistra darba tēma: „Latvijas un sešu Eiropas valstu kultūrpolitikas pamatprincipu salīdzinājums” 2002; Latvijas Kultūras akadēmija, studiju kursa „Kultūrpolitika Eiropā” pasniedzēja, 2003 – 2005) viedokli.

Latvijas valsts kultūrpolitikas plānošanai kopš sākta gala traucē daži būtiski klupšanas akmeņi, kurus pārvarot, iespējams, būtu vieglāk gan noteikt kultūras nozares prioritātes, gan arī veidot valsts kultūrpolitiku kopumā.

Pirmkārt, Latvijas valsts kultūrpolitikā nav noformulēti paši pamatprincipi: kultūras definīcija, valsts vieta un loma kultūras nozarē, mērķi. Pareizāk sakot, tie ir formulēti, taču daudz par plašu, lai būtu noderīgi plānošanai. Trūkst adekvātas kultūras nozares definīcijas valsts kultūrpolitikas vajadzībām. Tā ļautu sašaurināt platformu prioritāšu un mērķu izstrādei. Valsts kultūrpolitikas vadlīnijās izmantota visplašākā pieņemtā definīcija „KULTŪRA šī jēdziena visplašākajā nozīmē ir visu to īpašo garīgo, materiālo, intelektuālo un emocionālo īpašību kopums, kas piemīt kādai sabiedrībai vai sociālai grupai, un līdzās mākslai un literatūrai ietver sevī arī dzīves un līdzāspastāvēšanas veidus, vērtību sistēmas, tradīcijas un uzskatus.” Tā, protams, ir neaizstājama, lai raksturotu kultūras lomu un vietu sabiedrībā, taču daudz par plašu, lai radītu funkcionālu darba platformu. Šī plašā kultūras definīcija ievērojami pārsniedz Kultūras ministrijas kompetences robežas vēl jo vairāk tādēļ, ka Kultūras ministrija nebūt nav vienīgais spēlētājs kultūras „laukumā”. Šajā spēlē vēl piedalās pašvaldības, citas ministrijas (Izglītības, Ārlietu), privātais un nevalstiskais sektors, starptautiskas organizācijas un, galu galā, cilvēki. Kultūras ministrijai mūsdienu apstākļos nebūt nebūtu jāuzņemas atbildība par visu šo dalībnieku darbošanos. Pasaulē ir valstis, kuras valsts pārvaldes līmenī kultūras procesos vispār neiejaucas. Taču, mūsu valstī šis ir viens no nozīmīgākajiem spēlētājiem un visiem ļoti palīdzētu, ja tas noformulētu savas attiecības ar pārējiem „laukuma” dalībniekiem.

Kultūras ministrijas mājaslapā publicētajos plānošanas dokumentos ir daudz par daudz mērķu, stratēģisko mērķu, prioritāšu, akcentu, rīcības virzienu, pamatprincipu un vienkārši principu, uzdevumu un pasākumu. Šādus plānus nav iespējams saprast, kur nu vēl izpildīt. Tādēļ līdz šim valsts kultūrpolitika, kopumā ņemot, ir bijusi haotiska un situatīva. No plānošanas var būt jēga tikai tad, ja tiek skaidri formulēti divi-trīs mērķi kultūras nozarei kopumā. Un, skaidri formulēts mērķis, kā skolā mācīja, ir nepārprotams, sasniedzams, izmērāms un ierobežots laikā.

Otrs lielais klupšanas akmens ir sadrumstalotība. Latvijas kultūrpolitikā tradicionāli iesakņojusies kultūras apakšnozaru sistēma, un tām ir tendence darboties izolēti. Respektējot katras kultūras apakšnozares specifiku, tomēr jāatzīst, ka valsts kultūrpolitikas līmenī visas kultūras nozares mērķiem vajadzētu būt kopīgiem. Arī infrastruktūras, atbalsta organizāciju un palīgresursu ziņā daudz ko varētu apvienot. Un ideja par Kultūras ministrijas apvienošanu ar citu vai citām ministrijām ļoti veiksmīgi darbojas daudzās Eiropas valstīs, dažādās kombinācijās. Taču, šķiet, Latvijā valda paniskas bailes no apvienošanas jebkurā līmenī. Taču šīs bailes ir pilnībā saprotamas, situācijā, kad gan valsts, gan pašvaldību līmenī lēmumi tiek pieņemti, nevis konsekventa, pārdomāta, darbības plāna vai nākotnes redzējuma ietvaros, bet vadoties pēc personiskas izjūtas un situācijas, tēlaini izsakoties, lāpot caurumus, nevis šujot jaunas bikses.

Šis, ir trešais, vissāpīgākais klupšanas akmens: kopīga redzējuma un pamatojuma trūkums. Spilgts piemērs ir Latvijas kultūras kanons. Tas veidots, lai pildītu „stratēģisko mērķi: stiprināt nacionālo identitāti un Latvijas pilsoniskās sabiedrības saliedētību, uzturot un no jauna radot kopējas nacionālās kultūras vērtības”. Un arī, šķiet, rīcības virzienu: „Regulāri pētīt nacionālās kultūras procesu un rosināt diskusiju par Latvijas valsti un sabiedrību saliedējošām un spilgti raksturojošām kultūras vērtībām.” (Rīcības plāns politikas pamatnostādņu „Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.-2015. gadam. Nacionāla valsts” īstenošanai 2008.-2009. gadam)

Taču kāpēc tieši kultūras kanons? Kam tas domāts? Un ko tālāk ar to iesāksim? „Kāpēc?” bija galvenais jautājums, kas figurēja lasītāju komentāros vēl pirms galīgā Latvijas kultūras kanona pieņemšanas. Portālā „politika.lv” publicēti divi viedokļi: par un pret kultūras kanonu (“Inteliģenta “obligātais minimums”” Olga Proskurova un “Kanons diskusijām” Pēteris Timofejevs). Tie abi ir pareizi, jo kultūras kanons pats par sevi nav ne labs, ne slikts. (Ja nu vienīgi vārdam „kanons” latviešu valodā ir izteikta ierobežojoša nokrāsa. Labāk to būtu bijis nosaukt par Kultūras ābeci, lai visi, kas negrib būt ābečnieki, cīstos uzzināt ko vairāk.) Atkarībā no valsts nodoma šis kanons kļūtu vai nu par veiksmīgu instrumentu, vai par ierobežojošiem grožiem, taču visdrīzāk veiksmīgi tiks aizmirsts, jo nav plāna, ko ar to iesākt.

Taču vislielākā kļūda būtu domāt, ka līdzekļu taupīšana var būt mērķis vai pamatojums kultūrpolitikas plānošanā. Lai gan pašlaik ir ļoti nemoderni salīdzināt kultūru ar biznesu, tomēr katrs veiksmīgs uzņēmējs zina, ka nauda nāk pie tā, kurš par to nedomā, savu darbu dara ar prieku un mīlestību un ir pārliecināts par to, ko dara. Kādēļ lai ar taupīšanu nebūtu tāpat?

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s