„Protams, gribas sevi salīdzināt ar labklājības ziņā attīstītajām Eiropas valstīm, tomēr bieži vien ir jāsecina, ka tieši politiskās atbildības un ekonomisko lēmumu ziņā mūsu valsts rīkojas nu gluži kā jaunattīstības valsts” – savu komentāru par kultūru krīzes apstākļos piedāvā Dace Demir (Asst.Prof., Liberal Studies University of Oklahoma), kas Oklahomas Universitātē, ASV, pasniedz mākslas menedžmentu un starptautisko kultūrpolitiku, kā arī aktīvi seko līdzi tam, kas pašreiz risinās Latvijā.
Šis komentārs radās pēc atklātās vēstules izlasīšanas, kurā kultūras darbinieki atsaucas uz Igaunijas un Somijas pieredzi, kas visai ilustratīvi tikai norāda uz mūsu valstī piekoptās politikas paradoksu jeb pilnīgu neizpratni par kultūras procesu integrālo lomu vispārējās valsts ekonomikas atveseļošanas kontekstā. Šeit vien gribēju pieminēt, ka papildus Igaunijas un Somijas pieredzei būtu jāmin arī tādas valstis, kurās, neskatoties uz vispārējās taupības apstākļiem, valsts piešķirtie līdzekļi kultūrai ir PALIELINĀTI, uzsverot kultūras industrijas būtisku lomu kopējā valsts ekonomikas atveseļošanas plānā. Kā piemērus gribu minēt Franciju, Vācija, Izraēlu un pat ASV, kurā vēsturiski valsts atbalsts kultūrai ir visai diskutabls un līdz šim bijis salīdzinoši neliels.
Francijas valdība Kultūras ministrijas €2.9 miljardu lielajam budžetam ir piešķīrusi papildus €100 miljonus muzeju infrastruktūras un radošo projektu īstenošanai. Šis piešķīrums ir daļa no valsts izstrādātā stratēģiskā plāna, kas attīstīts kā iniciatīva, lai atveseļotu novājināto vispārējo ekonomisko situāciju. Vācijā federālais kultūras budžets 2009. gadam ir palielināts par 3.5 %, sasniedzot €1.14 miljardus. Arī ASV, kur kultūras atbalsta tradīcijas vairāk saistās ar privātā sektora finansu atbalstu, Kongress ir pieņēmis ekonomikas stimulēšanas likumu (The Recovery and Reinvestment Act), kurā kultūras nozare ir atzīta par vienu no prioritātēm. Saistībā ar šo likumu valsts “rokas attāluma” (arm’s lenght) aģentūra kultūras jomā “The National Endowment for the Arts” (Amerikas Kultūrkapitāla fonds) savam $128.412 miljonu lielajam budžetam saņēma papildu piešķīrumu $50 miljonu apmērā.
Skaitļi var izskatīties lieli, un daudzi, iespējams, sacīs, ka šīm valstīm ekonomiski jau nemaz tik slikti neiet. Dzīvojot un strādājot ASV, man ir bijušas daudzas iespējas runāt ar kultūras profesionāļiem, kā arī salīdzinoši
analizēt vispārējo ekonomisko stāvokli. Jāatzīst, ka situācija ir bēdīga, tomēr šis papildus piešķīrums kultūrai, kas gan salīdzinoši nav liels, ekonomiskās krīzes apstākļos ir būtisks tieši morālā ziņā. Bet, ko nu es te par skaitļiem. Nozīme slēpjas kopējā politiskajā un sabiedrības attieksmē. Bieži esmu dzirdējusi tautiešus sakām: „Nu, jā, mēs jau esam Eiropā!” Protams, gribas sevi salīdzināt ar labklājības ziņā attīstītajām Eiropas valstīm, tomēr bieži vien ir jāsecina, ka tieši politiskās atbildības un ekonomisko lēmumu ziņā mūsu valsts rīkojas nu gluži kā jaunattīstības valsts. Ko gan lai saka? Lēni mēs augam. Šeit vien gribas noslēgt ar Izraēlas kultūras ministra Ghaleb Majadle vārdiem: “Valsts, kas neiegulda kultūrā, ir valsts bez dvēseles.”
P.S. Mani raksti par kultūru, mākslu un dizainu ir pieejami arī: www.dizainastudija.eu
CultureLab 
Par apstākļiem.
Vai Vācijas vai Francijas budžeta ienākumi ir procentuāli samazinājušies tikpat daudz, cik Latvijā, vai arī mazāk?
Vai Vācijas un Francijas budžeta deficīts šogad pieaug tikpat daudz, cik Latvijā, vai arī mazāk?
Vai šīs valstis pēdējos gados ir dzīvojušas tik lielā kredītu un neefektīvu valsts tēriņu sviestā kā Latvija, kurai naudu aizņemties kļūst grūti?
Attiecīgi, cik lielā mērā Latvijai šobrīd ir cita izeja, kā samazināt finansējumu kultūrai (ja jāliek pretim veselības aprūpei vai izglītība)?
Par perspektīvu.
Vai mēs varam sagaidīt, ka valsts turpinās būt kultūras lielākais aizgādnis vai arī valsts loma kultūras uzturēšanā sagaidāms, ka samazināsies? Ja samazināsies, tad vai mēs neesam fakta priekšā, ka pasaule ir mainās un arī kultūrai ir jāmeklē jaunas iespējas, piemērotākas formas, kā pastāvēt?
Par risinājumu.
Vai atkārtot vēsturiskus un no mūsu situācijas salīdzinoši atrautus stāstus par Somiju (citi apstākļi, citas iespējas, kāda vispār tieši stratēģija?) nav nelietderīgi, salīdzinot iespēju rosināt, kā un kādas kultūras izpausmes var izmantot krīzi, lai kļūtu pieejamākas plašākam cilvēku lokam un neatkarīgās no budžeta finansējuma? Galu galā vai nav laiks veidot jaunus ienākumu gūšanas modeļus vai arī meklēt, kā izmantojot brīvā laika/citus resursus?
Varbūt trūkst jaunu, aizraujošu, uz pašorganizāciju balstītu ideju, nevis budžeta cipariņu? Varbūt to veidošanai jātur atvērts prāts un jāiegulda enerģija?
Mārci,
Jūsu jautājumi ir loģiski, tomēr – kā viedokļa beigās ir pausts – lieta jau nav tajā, cik daudz un kura valsts ir piešķīrusi, bet gan pašā attieksmē pret kultūru kā tikai tērējošu nozari valsts kopējā finansu ainā. Vismaz tā tas izskatās Latvijā.
No kultūrpolitikas viedokļa raugoties, nosauktās valstis pārstāv dažādus finansējuma modeļus, kur valsts ieguldījums kultūrā ir salīdzinoši atšķirīgs. Jāatzīst gan, ka pasaules pieredze rāda, ka tieši valsts finansējumam pēdējos gados ir tendence tieši palielināties, norādod uz abpusēju ieinteresētību, proti – kultūrai sekmīgi attīstīties un nest pienesumu arī kopējā valsts labklājībā (gan garīgajā, gan ekonomiskajā).
Nenoliedzami, ka ir jārunā par piemērotākām formām un tiek jau arī runāts, tomēr Latvijas gadījums no gada uz gadu pierāda, ka ļoti smags mums ir tas sociāli vēsturiskais mantojums. Grūti ir ar tiem alternatīvajiem finansu avotiem.