“Šobrīd rit transformācijas process, nevis tikai krīze. Tāpēc nav ko tik daudz ilgoties pēc modeļiem, kuri, iespējams, pieder jau pagātnei. Vairāk jāuzdrīkstas domāt pašiem par sevi, provokatīvi, radoši, vajag eksperimentēt, radīt ko jaunu. Iespējams, transformācija virza uz pašpietiekamākām, mazāk profesionālām kultūras organizācijas formām – ikviens cilvēks var kļūt arī par kultūras piedāvātāju, ne tikai tās patērētāju.” Lasiet Mārča Rubeņa-Sakalovska (ideju māja) viedokli par “Kultūru un krīzi”, kas radies, atsaucoties uz Daces Demir publikāciju.
Par apstākļiem
Vai Vācijas vai Francijas budžeta ienākumi ir procentuāli samazinājušies tikpat daudz, cik Latvijā, vai arī mazāk?
Vai Vācijas un Francijas budžeta deficīts šogad pieaug tikpat daudz, cik Latvijā, vai arī mazāk?
Vai šīs valstis pēdējos gados ir dzīvojušas tik lielā kredītu un neefektīvu valsts tēriņu sviestā kā Latvija, kurai naudu aizņemties kļūst grūti?
Attiecīgi, cik lielā mērā Latvijai šobrīd ir cita izeja, kā samazināt finansējumu kultūrai (ja jāliek pretim veselības aprūpei vai izglītība)?
Par perspektīvu
Vai mēs varam sagaidīt, ka valsts turpinās būt kultūras lielākais aizgādnis, vai arī valsts loma kultūras uzturēšanā samazināsies? Ja samazināsies, tad, vai mēs neesam fakta priekšā, ka pasaule mainās un arī kultūrai ir jāmeklē jaunas iespējas, piemērotākas formas, kā pastāvēt?
Par risinājumu
Vai atkārtot vēsturiskus un no mūsu situācijas salīdzinoši atrautus stāstus par Somiju (citi apstākļi, citas iespējas, kāda vispār tieši stratēģija?) nav nelietderīgi, salīdzinot ar iespēju rosināt, kā un kādas kultūras izpausmes var izmantot krīzi, lai kļūtu pieejamākas plašākam cilvēku lokam un neatkarīgākas no budžeta finansējuma?
Galu galā – vai nav laiks veidot jaunus ienākumu gūšanas modeļus vai arī meklēt, kā izmantojot brīvā laika/citus resursus?
Varbūt trūkst jaunu, aizraujošu, uz pašorganizāciju balstītu ideju, nevis budžeta cipariņu? Varbūt to veidošanai jātur atvērts prāts un jāiegulda enerģija?
CultureLab 