Lielbritānijas brīvā tirgus un sociālo politiku analīzes institūts „The Adam Smith Institute” un autors Deivids Roklifs (David Rawcliffe) veikuši kritisku un interesantu analīzi par Anglijas Mākslas padomes (Arts Council England) pašreizējo kārtību finansējuma sadalē mākslai un kultūrai. Sistēma, kas vismaz 76% no finansējuma sadala kā tiešas dotācijas producentiem un kultūras institūcijām, autoraprāt ir neefektīva. Lai arī apšaubāms ir autora piedāvātais jauninājums: finansējumu dalīt nevis institūcijām, bet kā kuponus iedzīvotājiem, kas varētu izvēlēties, kur, kad un kādu mākslu baudīt, tomēr problēmu analīze norāda uz vairākām būtiskām problēmām, kas raksturīgas arī citām (tostarp Latvijai) valstīm, sadalot publisko finansējumu kultūras jomā.
Viena no galvenajām problēmām ir lielās birokrātijas izmaksas, centralizēti piešķirot finansējumu. Anglijas Mākslas padomes gadījumā no katras mākslai piešķirtās mārciņas birokrātijas izdevumiem tiek tērēta viena desmitā daļa. Otra autora uzrādītā problēma – ģeogrāfiski nevienlīdzīgi pieejamā kultūra. Proti, pārrēķinot piešķirto finansējumu attiecībā pret iedzīvotāju skaitu, Londonas iedzīvotāji saņem 24 mārciņas uz vienu iedzīvotāju, savukārt citviet valstī – mazāk par 2 mārciņām.
Autors arī min, ka pašreizējais finansējuma sadalījuma veids rada korupcijas risku, jo kultūras institūcijas ir tieši atkarīgas no finansētāju labvēlības, kā arī neveicina konkurences rašanos. Jaunām kultūras insitūcijām un producentiem šajā labi finansētajā sistēmā ielauzties ir grūti, jo tie nespēj konkurēt ar institūcijām, kas saņem pastāvīgu valsts atbalstu.
CultureLab 