Zinātniskās ievirzes žurnāls “Teritorija” par teātri un tā saistību ar citām mākslas jomām ir pārtapis interneta portālā www.teritorija.lv. Jaunais portāls turpinās apskatīt un analizēt mūsdienu skatuves mākslu (performing arts) plašākā mērogā, mēģinot notikumus Latvijā skatīt kontekstā ar procesiem citās Eiropas valstīs. Sadaļā “Fokuss” tiks publicēti raksti un esejas par aktuālo problemātiku mūsdienu skatuves mākslā – gan no mākslinieciskā, gan menedžmenta viedokļa. Šonedēļ žurnāls aicina pievērst uzmanību kultūras menedžeres un teātra zinātnieces Baibas Tjarves analītiskajam rakstam „Samazināt, palielināt.. jeb Teātru politika Latvijā” par teātru lomu un vietu mūsdienu Latvijā.
„Neanalizējot iespējamās Latvijas, Igaunijas, Somijas un Nīderlandes sabiedrības sociāli ekonomiskās atšķirības, bet, pievēršot uzmanību teātra nozarei, jāsecina, ka visupirms teātru apmeklētību nosaka piedāvājums. Ja Latvijā valsts finansiāli atbalstītie astoņi repertuāra teātri ik gadu uz 1000 iedzīvotājiem nospēlē vidēji 0,1 izrādi, tad Somijā teātri nospēlē vidēji 2,2 izrādes, Igaunijā – vidēji 2,5 izrādes un Nīderlandē – vidēji 2,7 izrādes. Nenoliedzami, ka lielāks teātru skaits spēj nodrošināt skaitliski lielāku piedāvājumu. (..) Taču, kā rāda Igaunijas teātru darbu raksturojošie rādītāji, arī ievērojami mazāks teātru skaits spēj nodrošināt skaitliski lielu piedāvājumu – proti, Igaunijā 11 valsts finansētie repertuāra teātri ik sezonu spēlējuši vidēji tikai par 0,2 izrādēm mazāk nekā vidēji visi Nīderlandes teātri kopā.” (Baltic Institute of Social Sciences,2008. Teātra apmeklējuma noteicošie faktori un mērķauditorijas identificēšana.)
Tātad – varētu secināt, ka nevis valsts atbalstīto teātru skaits ir par daudz Latvijai ar apmēram diviem miljoniem iedzīvotāju (šādu viedokli, spriežot pēc masu mediju atstāsta paudis kultūras ministrs Ints Dālderis), bet gan Latvijas teātru nospēlētais izrāžu skaits ir nepietiekams, lai nodrošinātu visu iespējamo pieprasījumu visā valstī. To varētu mainīt, mainot valsts politiku un atbalsta mehānismus, lai ne tikai veicinātu teātru komerciālu virzību iestudēt mūziklus un piepildīt ar pēc iespējas lielāku skatītāju skaitu lielās zāles, tādejādi nopelnot arvien vairāk, bet gan mainot dotācijas piešķiršanas kārtību, finansējot daudzveidību, iespējams, finansējot pat vairāk teātrus, veicinot konkurenci starp lieliem un maziem teātriem, atbalstot mazās formas izrādes, kas piemērotas viesizrādēm, ceļošanai, izrādīšanai dažādās telpās un varbūt arī daudz precīzāk uzrunātu un atrastu savu skatītāju.