Žurnāls “The Economist” publicējis kritisku rakstu par mākslas būvju lomu vietējo teritoriju revitalizācijā un apkārtnes ekonomikas attīstībā, uzsverot, ka jaunu mākslas centru būvniecība Lielbritānijā ir sasniegusi maksimumu un drīzumā tiks izbeigta.
Ideja par to, ka māksla spēj atdzīvināt vietējo ekonomiku, ir populāra ASV kopš 80-jiem gadiem. Pēc Gugenheima muzeja sekmīgas atvēršanas rūpnieciskajā spāņu ostas pilsētā Bilbao šī ideja kļuva populāra arī Eiropā, bieži vien presē un starptautiskās konferencēs atsaucoties uz Bilbao efektu (arī mūsu pašreizējā kultūras ministre Ž.Jaunzeme-Grende vairākkārt atsaukusies uz Bilbao pieredzi; kā arī Helēnas Demakovas laikā uz Bilbao devās vesela Latvijas delegācija, ieskaitot vairāku pilsētu mērus, smelties pieredzi kā panākt strauju pilsētas izaugsmi).
Lielbritānijas valdība tikmēr, sākot no 1995.gada, kultūras rekonstrukcijas projektos ir ieguldījusi 1,5 miljardus mārciņu, kopā ar pašvaldībām radot simtiem jaunu kultūras infrastruktūras objektu, īpaši laikmetīgās vizuālās mākslas jomā.
Daži daiļrunīgi piemēri apliecina mākslas būvju spēju ģenerēt ienākumus – piemēram, Turner Contemporary galeriju nelielajā piekrastes pilsētā Margeitā Anglijā kopš tās atvēršanas apmeklējuši 425 tūkstoši apmeklētāju. Tate Modern mākslas muzejs Londonā bija trešā apmeklētākā vieta Lielbritānijā, sekmējot arī apkārtējā Southwerk rajona revitalizāciju. Lowry mākslas centrs Salfordā ir kalpojis ostas teritorijas attīstībai.
Tomēr ir bijušas arī neveiksmes. Šefīldas Populārās mūzikas centru, kura celtniecībā tika ieguldīti 11 milj mārciņu no nacionālās loterijas līdzekļiem, nācās slēgt zemās apmeklētības un parādu dēļ. Daudzfunkcionālo centru Rietumu Bromvičā atvēra novēloti un tikai daļēji pabeigtu pēc 60 milj mārciņu ieguldījuma tā tapšanā. Pie tam lielie ieguldījumi greznajās būvēs nebūt nesola bagātīgus centru ienākumus – Quad mākslas centrs Derbijā saskaras ar nopietnām finanšu plūsmas problēmām, pašvaldībai samazinot nākamo gadu dotāciju.
Pēc mākslas konsultanta Aleksa Homfraja vārdiem, mākslas projektu ilgtermiņa ieguvumi līdz šim ir maz pētīti. Alternatīvās izmaksas mākslas būvēm grūti precīzi kalkulēt – salīdzinoši, ieguldījumi sporta būvēs var būt ienesīgāki vai arī ieguldījumi mazāk reprezentatīvās būvēs, apmācībās varētu sniegt ātrāku atdevi. Turklāt jāņem vērā, ka bieži reģenerācijas projekti nevis rada papildus vērtību, bet aizvieto esošo – piemēram, Quad mākslas centra atvēršana sekmēja ilglaicīgā teātra Derby Playhouse slēgšanu celtniecības laikā.
Ar mākslu vien nepietiek apkārtējās teritorijas revitalizācijai. Piemēram, atjaunotajam De La Warr kultūras centram Bekshilā Austrumu Saseksā ir pastāvīga apmeklātāju plūsma, bet piekrastes pilsētas attīstībā tam ir bijusi maza nozīme, jo trūkst citas infrastruktūras. Lesteres teātrim The Curve, kas tika uzbūvēts par divreiz lielāku cenu nekā paredzēts sākotnēji (30 milj marciņu), vajadzēja kļūt par pilsētas radošā kvartāla centru, tomēr ekonomikas lejupslīdes rezultātā apkārtējās komercplatības palikušas neaizpildītas, atstājot centru izolācijā.
A.Homfrajs uzskata, ka mākslas reģenerācijas projekti ir efektīvākie vietās, kur ir ievērojams skaits labi situētu un ieinteresētu cilvēku ar labu transporta pieejamību (bieži tā ir Londona un dienvidaustrumu reģions). Mākslas centri mazās, attālās vietās varētu palikt izolēti, neveicinot apkārtējo ekonomisko izaugsmi. Kultūras katedrālei nav jēgas, ja to nevar piepildīt ar pilnvērtīgu saturu. “Iespējams, ka mums ir pārāk daudz kultūras un mākslas centru,” saka Džervudas mākslas fonda vadītājs Alans Grīvs. Jautājums ir, vai jau uzceltie centri spēs palikt atvērti.
Raksts “The Economist”: Art the conqueror. The age of swanky new arts buildings draws to a close.
CultureLab 