„Culturelab” aicina piedalīties diskusijā par to, kādām jābūt kultūrpolitikas prioritātēm pašreizējā krīzes situācijā, kādiem jābūt risinājumiem un pieejai kārtējā budžeta samazināšanas gaidās.

Jaunajā rubrikā „Kultūra un krīze” publicēsim gan komentārus (izmantojiet iespēju komentēt) un viedokļus (lūdzu, sūtīt baiba@culturelab.com; anonīmus viedokļus nepublicēsim), gan informēsim par to, kā kultūras darbinieku iniciatīvas grupa piedalās kultūrpolitikas veidošanā.

Šāda iniciatīva izauga no neformālas sarakstes starp tiem apmēram 600 kultūras darbiniekiem, kas bija parakstījuši vēstules, protestējot pret ieceri apvienot Kultūras ministriju un Izglītības un zinātnes ministriju un pret KKF finansējuma samazinājumu. No domu apmaiņas izauga vairākas iniciatīvas grupas, un visticamāk – tuvākajā nākotnē izvērsīsies par plašu kultūras darbinieku forumu, lai ne vien izteiktu viedokli, bet veidotu darba grupu, kas var aktīvi un kompetenti piedalīties kultūrpolitikas veidošanā.

Publicējam izvilkumu no domu apmaiņas sarakstē (7.-9.marts).

Dainis Grīnvalds, Latvijas Dramaturgu Ģilde (drama@latnet.lv):
Vai nebūtu pienācis laiks mums izteikt pamatotas bažas un uzdot jautājumu – kādu mērķu vārdā turpinās spēles ap Kultūras ministra amatu arī jaunajā valdībā? Rodas pamatotas bažas, ka kultūras budžetu gaida tik grandioza (neadekvāta, salīdzinot ar citām sfērām) samazināšana, ka izdevīgāk liekas
ministru-marioneti piemeklēt, kad viss jau būs noticis!

Veiko Spolītis, Rīgas Stradiņa Universitāte:
Latvijas VALSTS nevar dzīvot ar uzlabotu LPSR kultūras politiku! Latvijas VALSTS kultūras politikai ir jāmainās,  un kad vēl, ja ne tagad! PĀRVALDES INSTITŪCIJAS prasīja un prasīs savu devu, bet radoša un PASAULES INTERESI VEICINOŠA KULTŪRA prasa labākajiem pārvaldes piemēriem līdzīgu pārvaldes struktūru. Kur tādu ņemt? Atbilde ir – meritokrātija.

Daina Vītoliņa, Dizaina Informācijas centrs:
Ir jāsagatavo konkrēti priekšlikumi. Konstruktīvi risinājumi. Juridiski, ekonomiski un ētiski atbildīgi. Diemžēl esošā situācijā ir redzams, ka ne tikai kultūras jomā, bet visas valsts kontekstā, nedz politiķiem, nedz sabiedrībai nav redzējuma nedz par kopējo ainu, nedz par iespēju tvert lietas plašākās kopsakarībās, un, analizējot šo ugunsgrēka situāciju, pieņemt atbildīgus lēmumus ne tikai lokālu situāciju “dzēšanai”.

Jā, kultūrai ir jābūt prioritātei. Tādai ir jābūt arī ikvienai citai jomai kā, piemēram, zinātnei,  izglītībai un medicīnai, kas spēj nodrošināt Latvijas iedzīvotajiem cilvēka cienīgu dzīvi. Mums kā nozarē esošajiem ir jākonsolidē savi spēki kam lielākam, kā tikai vēstuļu rakstīšanai. Kultūras vēstījumam ir jābūt virzošajam spēkam, tam, kas nāk ar tautu uzrunājošu un iedvesmojošu ideju.

Maija Pavlova, teātris „United Intimacy”, biedrība „Tarba”:
Ir īstais brīdis arī mums pašiem, t.s. “kultūras darbiniekiem”, piedāvāt savu skatījumu un dot virzienu esošās situācijas tālākai attīstībai.  Mēs katrs tik ilgi esam cīnījušies par savu mazo stādiņu vai dižkoku, ka esam aizmirsuši
paskatīties uz visu mežu kopumā. Es neticu, ka virziens, kas kultūru
izprot tikai kā mākslu, veicinot elitārismu, un izmanto to kā līdzekli
dažādu šauru politiski ekonomisku interešu lobēšanā (lai arī apgalvots ir
pretējais, tomēr darbi runā skaidrāk par vārdiem), spēs nodrošināt mūsu
valsts iedzīvotāju labklājību ilgtermiņā. Un mēs nevaram/ nedrīkstam
gaidīt, kad nāks kāds “glābējs no malas”. Vienīgā cerība esam mēs paši.
Vai un kā spēsim izmantot šo iespēju? Es ticu, ka kopā mēs varam izveidot
un īstenot gan pietiekami spēcīgu piedāvājumu pašreizējā ugunsgrēka
dzēšanai, gan izstrādāt ugunsnelaimju preventīvo programmu ilgtermiņā.

Baiba Tjarve, kultūras menedžere:
Domāju, ka šī brīža risinājumiem jābūt visai skarbiem, kas nekādi nevar
apmierināt visas iesaistītās puses un visus kultūras darbiniekus. Vai spēsim draudzīgi vienoties, piemēram, par kultūras nozares auditu ar mērķi, izvērtēt, kuras institūcijas slēgt, lai puslīdz pilnvērtīgi varētu darboties citas?Skarbiem risinājumiem būs jānāk no augšas, no KM. Bet mēs varam būt kompetents sarunu biedrs šādu skarbo risinājumu meklējumos.

Man liekas, ka sliktākais no scenārijiem būtu turpināt finansējumu samazināt
solidāri visiem. Jo samazinot finansējumu vēl tālāk, kultūras organizācijas
nonāks situācijā, kur nekāda darbība nav iespējama, vienkārši visi „saglabāsies” ar mazām algām, gaidot kaut kādu situācijas uzlabojumu.

Ansis Bērziņš:
Lai līdzvērtīgi varētu sarunāties ar varu, nepieciešams paiet zem tādas biedrības cepures, kura pievienojusies “Nevalstisko organizāciju un Ministru kabineta sadarbības memorandam”, jo tas dod ļoti daudzas iespējas iespaidot varas lēmumu pieņemšanu. Ar atsevišķu ļaužu grupiņām vara nesarunāsies, bet biedrības, kuras parakstījušas Memorandu, ir tiesīgas saņemt informāciju un piedalīties lēmumu pieņemšanā. Protams, varētu sasaukt Latvijas Kultūras darbinieku forumu, ja vien būtu pārliecība, ka tur varēs atrast kaut niecīgu vienprātību. Labāk būtu izveidot nelielu kultūrpolitiķu grupu, kura biedrības ietvaros varētu vajadzības gadījumā rīkot visai iespaidīgas akcijas. Par memorandu var lasīt: www.mk.gov.lv/lv/sabiedribas-lidzdaliba/sadarbibas-memorands.

Daina Vītoliņa, Dizaina Informācijas centrs:
„Dienas Bizness” publicējis aptauju, ka 72% aptaujas respondentu atbalsta  – ekonomiskas problēmas valstī risināt visiem kopā. Tikai dialoga un diskusiju ceļā varam nonākt pie konkrētiem rezultātiem. Vai mums kultūras jomas cilvēkiem ir savs plāns?

Henrieta Verhoustinska, teātra kritiķe:
Man atšķirībā no Anša Bērziņa šķiet, ka kopā sanākšana (iespējami
daudzskaitlīga, kurā, protams, katrs piedalītos iekšējas nepieciešamības
vadīts) IR nepieciešama, jo gan jau neesmu vienīgā, kam šobrīd iestājies
apmulsums un neticība iespējai kaut ko mainīt – man būtu nepieciešams kopīgā prāta vētrā vispār aptvert, ko tad mēs vēlamies (ja tādi MĒS vispār esam) – vai tikai saglābt, kas glābjams, vai tomēr vēl ko citu; KAS ir prioritātes, KO mēs lobējam,  – bet varbūt tomēr pienācis laiks mainīt profesiju? Piekrītu, ka par kultūras nepieciešamību būtu jākliedz arī kultūras dzīvē neiesaistītiem ļaudīm – tiem, kam tā (pēc idejas) paredzēta. Varbūt vērts apzināt dažādu sabiedrības grupu viedokli?

Anša Bērziņa piedāvātais plāns par “nelielu kultūrpolitiķu grupu”, manuprāt, var īstenoties tikai, ja to izvirzījusi lielāka grupa, citādi var iznākt, ka ar
šīs nelielās grupas lēmumiem būs grūti identificēties – īpaši, ja atšķirsies viedokļi. Veiko piesauktā meritokrātija man šķiet autokrātijas aizmetnis – ar talantīgo mazākumu sevi diez ko nesaistu, diez vai varu kā strūklaka izšļākties dzirkstošos priekšlikumos, tomēr negribētos savās acīs būt tikai vadāmai aitai.

Andris Dzenītis, komponists:
Arī es nespēšu izplūst racionālu piedāvājumu jūrā un sniegt kompetentus paskaidrojumus, tomēr mani dara piesardzīgu vairākkārt minētā vajadzība pēc tā, ka par kultūru vajadzētu izteikties cilvēkiem, kuri ar to nemaz nav saistīti. Protams, neņemt vērā sabiedrības viedokli ir augstākā mērā augstprātīgi un tuvredzīgi, tomēr šādā darbībā slēpjas arī vairāki riska faktori.

Proti. Kultūrai ir ļoti daudz un dažādas izpausmes no izteikti demokrātiskām līdz izteikti elitārām; no vizuālām, taustāmām līdz skaniskām, laikā un telpā organizētām. Katram (un katrs cilvēks ir kultūras patērētājs) kultūra asociējas ar ko citu. Arī popkultūrai vārda otrā puse liecina par kultūras klātbūtni. Arī paši kultūras darbinieki dažkārt ķīvējas savā starpā par to, vai viena vai otra izpausme ir uzskatāma par “kulturālu”.

Lielākie kultūras patērētāji, nepretendējot uz socioloģisku precizitāti, tomēr ir cilvēki ar pietiekami labu izglītību, cilvēki no pilsētām. Un arī šeit dalās interešu grupas – ir cilvēki, kam patīk glezniecība, teju visi droši vien vēlas baudīt labu kino, dažkārt aiziet uz operu, tomēr ir kultūras sfēras, kuras lielākā daļa nosacīto kultūras baudītāju atzīs par neizprotamām un līdz ar to nevajadzīgām gan vizuālā sfērā, gan citās.

Katrs, neapšaubāmi, satraucas par savu dārziņu – piemēram, laikmetīgā mūzika (nerunājot par akadēmisko mūziku vispār) ir mākslas veids, kuram Latvijā, atklāti runājot, ir gana ierobežots interesentu loks. Līdz ar to varētu rasties jautājums – kam tad tā ir nepieciešama, ja pret visu Latvijas iedzīvotāju skaitu to par baudāmu uzskata saujiņa fanātu. Līdzīgi varētu teikt par citām eksperimentālām un izteikti drosmīgām mākslas izpausmēm mākslā, kurām, piemēram, uzgavilē ārvalstīs, bet šeit apbrīno tikai nozares kolēģi un draugi.

Vai tas nozīmētu: 1) kā viens otrs mūs ir jau rosinājis – “neapstāties mācīties un apgūt jaunas, valstij nepieciešamas profesijas”, 2) lai kā negribētos, meklēt iespējas eksistencei tikai ārpus LV (par to kliedz komentāri arī interneta portālos), 3) atvieglot savu ideālismu, radot “tautai sagremojamāku mākslu”, kam arī iespējams tiktu garantēts kaut kāds finansiāls un morāls atbalsts.

Manuprāt, praktiska ideālisma pārdošana, kam iemesls ir nesakritība starp esošo laiku, tā iespējām un personības idejām, kuras iespējams dzīvo jau citā gadu desmitā, ir ceļš uz neatgriezenisku mākslas un personības degradāciju.
Tādējādi šķiet riskanti prasīt vispārēju sabiedrības viedokli kultūras jautājumos. Un, kurš būs tas, kurš būs tik drosmīgs pateikt, kura mākslas sfēra mums ir vajadzīga, kura ne, jo visām naudas nepietiek. Līdzīgi kā likvidēt kādu no ministrijām, mēs tagad rosinātu likvidēt, piemēram, keramikas nozari un teiktu, lai tie visi pārprofilējas uz glezniecību?

Mans uzskats ir – ja kultūras finansēšanā konsekventi tiktu realizēta sākotnēji iestrādātā alkohola, azartspēļu, akcīzes nodokļa ieņēmumu novirzīšana, valstī kopumā būtu ieviesta strikta progresīvā nodokļa un sodu sistēma, daudzveidīgajā un superkrāsainajā kultūras sfērā arī šobrīd dzīve būtu par mata tiesu drošāka, un nevienam nebūtu jāprasa neviena viedoklis, jo kultūra, šķiet, visos laikos ir bijusi varai pietiekami neērta.

Maima Grīnberga, tulkotāja:
Galvenais, kas patiešām vajadzīgs, ir KKF finansējuma sakārtošana.

Edmunds Vanags, „Ideju Forums”:
Sistēma ir jāmaina vai vismaz jātīra pašos pamatos. Ministrs atnāk un aiziet, tie, kas dara, ir simtiem ierēdņu, kuriem valsts pārvaldes darbs Kultūras ministrijas un tās pakļautībā esošo iestādēs ir bizness. Pareizi – bizness. Tie strādā no rīta līdz vakaram, pildot savus tiešos pienākumus, un daļa no manīgākajiem domā,  kā viltīgi izrullēt kādu darījumu, manipulējot ar valsts naudu un savu amata stāvokli. Lai sistēmu mainītu un attīrītu, ir nepieciešams funkciju audits un saimnieciskais audits visās, absolūti visās KM pažobelēs.

Ieva Melgalve (strādāju un rakstu), http://www.creativity.lv/ieva:
Man, savukārt, šķiet ļoti bīstama ideja, ka nepieciešama tāda kultūra,
kura ir vajadzīga un saprotama tikai augsti izglītotajiem pilsētniekiem, kas aiziet uz ōperu parādīt savu Augsto Kultūras Līmeni. Kultūra, kuru nesagandēs prasto darbaļaužu netīrās, pēc reņģēm smirdošās ķetnas. Jā, pieņemsim, ka eksistē “elitārā” kultūra (nosauciet, lūdzu, vismaz dažus pēdējo gadu piemērus, citādi grūti saprast, par ko ir runa – tak, ne jau mēnešiem uz priekšu izpārdotās JRT izrādes?), bet pārāk bieži mēs ar vārdu “elitārs” saprotam “to, ko jebkurš vienkārši un nesamocīti domājošs cilvēks nosauktu par mēslu”, un “to, ko mēs speciāli nostādām kā kaut ko parastajam mirstīgajam nesaprotamu”. Par pirmā nozušanu no kultūras skatuves es, godīgi sakot, īpaši neraudātu. Savukārt otro tad arī vajag pasniegt kā
prestiža preci, nevis “mēs te tagad pa kluso uztaisīsim kaut ko tādu,
kas tāpat nevienam nav vajadzīgs”… vai arī beidzot atzīt, ka nav
nepieciešama konservatorijas izglītība, lai klausītos labu mūziku.

Sagaidot atbalstu no valsts, ir tikai godīgi, ja mēs piedāvājam pretī
reālu, taustāmu ieguvumu nevis saujiņai “elitārās” kultūras patērētāju, bet gan tiem cilvēkiem, kuriem garīgi un materiāli iet tik grūti, ka kultūra būtu iespēja izrauties no šaurās realitātes un paskatīties uz dzīvi plašāk, varbūt meklēt arī sev jaunas attīstības iespējas, nevis kārtējo reizi noprast, ka priekš tādiem „lohiem” kā viņi, kultūra nav paredzēta, tātad acīmredzot nav vajadzīga. Neaizmirsīsim, ka tie nav tikai mūsu nodokļi, par kuriem tas atbalsts tiks piešķirts, tie ir “masu” nodokļi.

Tātad, manuprāt, atbalsts ir nepieciešams:
1. Kā nodokļu atvieglojumi/balva pabeigtiem projektiem atbilstoši
pārdošanas apjomiem (piemēram, būtiski samazināti nodokļi pārdotajām
grāmatām, pēc izstādes/izrādes valsts pieliek summu, kas atbilstīga
pārdoto biļešu skaitam utt.). Tas piespiestu paaugstināt darba
kvalitāti un ieplānot tā popularizēšanu, jo finansu atbalsts nāktu pēc
pierādījuma, ka tas kādam ir bijis vajadzīgs.
2. Projektiem/programmām, kas virzīti uz kvalitātes uzlabošanu/mākslinieku komunikāciju/apmācībām.
3. Projektiem/programmām, kas padara kultūru interesantu un pieejamu masām.
4. Bāzes atbalsts tradicionālās kultūras aizsardzībai/izpētei/popularizēšanai.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s