Piecu lielāko partiju kultūras debatēs 2011.gada 14. septembrī Mūzikas akadēmijā visu partiju solījumi sola lielāku budžetu un ievērību kultūras nozarei. Debatēs piedalījās Sarmīte Ēlerte (Vienotība), Antra Purviņa (Zatlera Reformu partija), Jānis Matulis (Saskaņas centrs), Jānis Strazdiņš (Zaļo un Zemnieku savienība), Inese Laizāne (Visu Latvijai! – Tēvzemei un Brīvībai / LNNK). No minētajiem Inese Laizāne un Jānis Matulis ir savas partijas nominētie kultūras ministra kandidāti, Sarmīte Ēlerte nav oficiāli nominēta, jo Vienotība šoreiz atturējusies no ministru kabineta sastāva nominēšanas.

Visas partijas postulēja, ka nacionālā kultūra ir Latvijas kultūras pamats un tai nepieciešama aizsardzība no globālās popkultūras likumdošanas un valsts dotāciju veidā. Būtu bijis interesanti dzirdēt, ar ko SC programma atšķiras no latviskajām partijām „nacionālās kultūras” dimensijā, vai un kādus uz krievu kopienu vērstus pasākumus plānots pievienot Kultūras ministrijas (KM) līdzšinējām aktivitātēm.

Visas partijas apstiprināja, ka saredz Kultūras ministrijas patstāvību kā saglabājamu. Pirms šīm vēlēšanām vienīgi ŠRP/LPP/LC uztur ideju par kultūras un izglītības ministrijas apvienošanu (E. Aldermanes vadībā); arī SC vairs nepiemin pagājušogad izskanējušo ideju par Kultūras un Vides ministriju apvienošanu. Uz jautājumu par kultūras nozares pārvaldību un KM administratīvā aparāta efektivitāti visas partijas bija solidāras, ka mehāniski mazināt KM administrāciju šobrīd neesot iespējams, jau ir notikusi vērienīga štatu samazināšana; ZRP pārstāve Antra Purviņa pauda domu – ja samazinājumi iespējami, tad vienīgi uz rēķina, ka palikušajiem ierēdņiem tiek paaugstināts atalgojums, pretējā gadījumā ierēdniecība tiek noplicināta līdz robežai, kur tā vairs nespēj efektīvi aizstāvēt kultūras nozares interese.

Uz visbūtiskāko jautājumu, kādu redzat finansējumu kultūras nozarei 2012. gadā – palielināsiet / saglabāsiet / samazināsiet – visas partijas pauda apņēmību cīnīties par palielināšanu. Pragmatiskāka šajā ziņā bija VL kandidāte Inese Laizāne, kura pie nepieciešamā valsts budžeta konsolidācijas šaubījās par budžeta palielinājuma iespēju. Debatēs tika minētas arī lietas, kam 2012. gadā nepieciešams papildu finansējums: mērķdotācija 2013. gada Dziesmu svētku sagatavošanai, vismaz no 2012. gada otrā pusgada – gadu pirms Dziesmu svētkiem; valsts līdzfinansējums Rīga-Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014 sagatavošanai; palielinājums Valsts Kultūrkapitāla fondam. Mazāka skaidrība radās par argumentiem, kā kandidāti spēt pārliecināt par budžeta saglabāšanu/palielināšanu Ministru kabinetā un Finanšu ministrijā, ja kopējais valsts budžets būs jāsamazina par ~110 miljoniem latu.

Uz jautājumu, kuras kultūras apakšnozares ir viskritiskākajā situācijā, partiju pārstāvji bija izvairīgi vai sauca tās, kuras piedzīvojušas vislielāko samazinājumu. ZRP min Dziesmu svētku procesu, tautas mākslu un tradicionālo kultūru. Vienotība – VKKF, kino nozari. SC pārstāvis Jānis Matulis konsekventi pauž atbalstu kino nozarei, kurai līdz šim nav bijusi pievērsta pienācīga uzmanība. Interesanti, ka nacionālais kino un Dziesmu svētku process ir teju vienīgās konkrētās lietas, kas uzsvērtas tieši SC un VL programmās – šīs abas pretējā spektra nacionālās partijas traktē kultūru plašā nozīmē: kā nācijas vienotāju, mazāk uzmanības pievēršot profesionālajai un laikmetīgajai mākslai.

Interesantas atbildes izskanēja uz jautājumu par kultūras finansējuma sadales kritērijiem. ZRP pauda agrāk dzirdēto viedokli, ka jāmaina „vēsturiskais” princips finansējuma sadalē, un apakšnozarēm un institūcijām jāspēj pamatot finansējuma daudzums. 2010. gadā notika aktīva funkciju vērtēšana ar nolūku izstrādāt caurspīdīgākus finansēšanas kritērijus, tostarp kultūras nozarē, taču 2011. gadā šīs aktivitātes pieklusa bez kāda publiski dzirdēta atrisinājuma. Debatēs kultūras ministre Sarmīte Ēlerte atklāja, ka pēc rūpīgas izvērtēšanas KM nākusi pie secinājuma – vienīgais kritērijs, kā salīdzināt finansējuma adekvātumu dažādās nozares, ir darba alga, ko saņem vienādas kvalifikācijas darbinieki tajās. Neatbildēts gan paliek jautājums, vai un kā tad KM to regulē ar dotācijas sadali – atalgojums ļoti atšķirīgs vēl arvien ir ne tikai dažādu apakšnozaru institūciju starpā, bet arī vienas nozares ietvaros, piemēram, starp teātriem.

Nozīmīgākais sasniegums ir visu partiju vienotā nostāja, ka VKKF finansējums ir jāpiesaista atpakaļ pie akcīzes procentiem no alkohola un tabakas un azartspēļu nodevas. Lai arī neiztika bez dzirdētās moralizēšanas (ZZS, SC), vai nav amorāli kultūru finansēt no šādiem nodokļiem, visas partijas bija gatavas no 2013. gada, kad beidzas līgums ar starptautiskajiem aizdevējiem, atgriezties pie finansējuma no akcīzes nodokļiem. Viskonkrētākā bija Sarmīte Ēlerte, kas gatava ar 2012. gada janvāri sākt darbu pie likumdošanas izmaiņām VKKF finansējumā. Ironisks gan ir fakts, ka tieši Vienotības premjerministrs Valdis Dombrovskis 2002. gadā, būdams finanšu ministrs, veica graujošo VKKF finansējuma modeļa maiņu un vēl arvien uzskata, ka tas bija pareizi darīts. Cīņa vēl nav galā, tomēr visu partiju gatavība iesaistīties ļauj cerēt gan uz finansējuma modeļa maiņu, gan konsekventu VKKF finansējuma palielināšanu 2012. gadā un 2013. gadā. Līdz 2014. gadam SC un Vienotība sola VKKF finansējumu atjaunot līdz pirmskrīzes 7,6 miljoniem Ls, entuziasmā neatpaliek arī ZRP, VL un ZZS.

Kultūras pieejamība reģionos ir vēl viens jautājums, kur partiju pārstāvji ir līdzīgās domās par nozīmību, bet konkrētībā idejas atšķīrās. Vairums pauda viedokli, ka daudzfunkcionālo kultūras centru celtniecība (Rēzekne, Cēsis, Liepāja) ir nozīmīgs ieguldījums kultūras dzīves veicināšanā reģionos, piesardzīgāks bija Jānis Matulis no SC, uzskatot ka daudz infrastruktūras atjaunošanas un celšanas darbu reģionos ir veikts nepārdomāti, ieguldot nesamērīgi daudz līdzekļu. Par pieejamību reģionos visnopietnāk iestājās ZRP, kas arī partijas īsajā programmā piemin reģionālo kvotu ieviešanu. ZZS pārstāvis Jānis Strazdiņš pauda no citiem atšķirīgu uzskatu, ka reģionos ir radoši un aktīvi cilvēki, kas ir jāgodā, un tad Latvijas valsts attīstīsies, un runas par kultūras nepieejamību ir pārspīlētas.

Partiju programmas
Pirms 11. Saeimas vēlēšanām izvērstas kultūras sadaļas ir tikai Vienotībai, kur visai kompetenti minētas kultūras nozares aktualitātes un arī vairāki sasniedzamie rādītāji ciparu izteiksmē, un Visu Latvijai, kur akcents ir uz nacionālajiem jautājumiem, tomēr visbūtiskākais ir viens teikums VL programmā, kas parādījies kopš pagājušām vēlēšanām: „Finansējums kultūras nozarei nekādā gadījumā nav vēl vairāk samazināms; valstij izejot no krīzes, tas palielināms proporcionāli lielākā apmērā nekā citās nozarēs.”

Saskaņas centra 4000 zīmju programmā kultūra nav pieminēta, savukārt garā programma, kur pirms pagājušām vēlēšanām bija arī kultūras sadaļa ar 11 punktiem, vairs nav aktuāla. Zemnieku savienības „garā” programma pēdējoreiz apstiprināta 2006. gadā, un tur kultūra tiek uzskatīta par „vispārcilvēcisku sabiedrības vērtību”, un stingri norādīts uz valsts dotācijas nepieciešamību, reizē veicinot mecenātismu. Īsajā programmā pirms 11. Saeimas vēlēšanām ZZS ir pieklājīga pret visiem, iekļaujot arī trīs teikumus par kultūru – veicināt latviešu valodas lietošanu, „celt godā latvisko dzīvesziņu, darba tikumu, savas sētas un zemes saimnieka apziņu”, gādāt par profesionālās mākslas pieejamību reģionos.
Zatlera reformu partijas programmā ir atrodams labi domāts priekšlikums par kultūras veicināšanu reģionos, taču neprecīzais formulējums „nodrošināsim neatkarīgu un cienīgu finansējumu kultūrai un mākslai caur Valsts Kultūrkapitāla fondu” liecina, ka ZRP programmas veidotāji nav iedziļinājušies faktā, ka Kultūras ministrijas budžetā VKKF ir tikai ļoti neliela finansējuma daļa. Vai šis apgalvojums paredz radikālu reformu un aicinājumu visu finansējumu turpmāk dalīt nevis caur KM, bet caur VKKF? Tāpat ZRP nākusi klajā ar priekšlikumu atcelt samazināto 12 % PVN likmi grāmatniecībai, piedāvājot to kompensēt ar tiešām dotācijām latviešu autoriem, izdevniecībām un grāmatu iepirkumu bibliotēkām Ls 470 000 apmērā.

Nozīmīgs indikators ir arī partiju iepriekšējā interese par kultūras nozari. Pēc Kārinas Pētersones (LPP/LC) ministrēšanas gadu tūkstoša mijā Kultūras ministrijas pārraudzība ir bijusi Tautas partijas (H. Demakova, I. Dālderis) un Vienotības (I. Rībena (JL), I. Dālderis (JL), S. Ēlerte) pārziņā. Pārējās ilggadējās partijas – ZZS, SC un VL/TB/LNNK – ievērojamu interesi par Kultūras ministriju vai nozīmīgākajiem jautājumiem kultūras attīstībā nav izrādījuši. Zatlera Reformu partijas publiskais tēls tiecas radīt iespaidu par inteliģentu, erudītu, mūsdienīgu un kulturālu partiju, tomēr kultūras ministra kandidātu līdz vēlēšanām tā arī neizdevās atrast.

Kultūras debates 2011 rīkoja Latvijas Radošo savienību padome un biedrība „Laiks kultūrai”. Latvijas Radošo savienību padome (www.makslinieki.lv) ir lielākā kultūras nozares NVO, ko veido 11 radošās savienības un tā pārstāv vairāk nekā 3000 individuālo biedru, biedrība “Laiks kultūrai” apvieno nacionālo kultūras institūciju vadītājus.

Pārskatu sagatavoja Haralds Matulis, Latvijas Radošo savienību padomes ģenerālsekretārs

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s