“Latvijas Avīze” (07.01.2010.) publicējusi kultūras jomas profesionāļu pārdomas par kultūras nozares attīstības scenārijiem 2010. gadā – “Bez kultūras tautas nākotne apdraudēta” (07.01.2010., autors Linda Kusiņa). Sarunā piedalījās Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce, Latvijas Mākslas akadēmijas rektors Aleksejs Naumovs, Valsts kultūrkapitāla fonda direktors Edgars Vērpe, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas vadītājs Juris Dambis un Valmieras Drāmas teātra valdes locekle Evita Sniedze.
Diskusijā tiek uzsvērta nepieciešamība saglabāt savstarpējo solidaritāti, tiek atgādināts par kultūras nozares ekonomisko vērtību un kultūras lomu ekonomiskās krīzes apstākļos. Māra Lāce: “Depresīvā situācijā tieši kultūra var sabiedrībai daudz palīdzēt. Tagad valdībai vajadzētu teikt: “Muzeji, mēs jums nesamazināsim finansējumu, bet laidiet cilvēkus apskatīt ekspozīcijas par velti, lai tauta gūst kādu prieku!” Arī muzeja komunikāciju speciālisti man pēdējā laikā arvien uzstājīgāk saka: biļetes cena par augstu. Bet vai samazinot mēs piesaistīsim divreiz vairāk apmeklētāju? Šo risku nevaram atļauties, jo LNMM pēc Finanšu ministrijas plāna šogad pašiem jānopelna 280 000 latu…”
Andris Vilks: “Domāju, ka visas kultūras iestādes neizdzīvos. Mums 2010. gadam ir līdzekļi deviņiem mēnešiem, un nevienā kultūras iestādē līdz gada beigām līdzekļu nepietiks. Bet negribētu, lai izskatās, ka žēlojamies par sevi. Galvenais jautājums, – ko zaudē sabiedrība. Līdz šim lepojāmies, ka LNB bija atvērta publikai 70 stundas nedēļā, arī brīvdienās. Tagad būsim pieejami 40 stundas nedēļā. Turpretī apmeklētāju ir par 20 – 30 procentiem vairāk, to var apliecināt jebkura bibliotēka.”
Edgars Vērpe: “Kāda ir galējā robeža, pie kuras iespējams budžetu samazināt par 60 – 80 procentiem, neko nezaudējot?… Gribēšu dzirdēt, ar ko kultūras ministrs leposies 2010. gada decembrī. Pastāv taču koeficients, zem kura izdzīvot vairs nav iespējams. Ja VKKF vidējais samazinājums ir 70 procenti, tad tas attiecas uz visu radošo procesu, kuru līdz šim esam atbalstījuši, – tas atsauksies sarīkojumos, muzejos, bibliotēkās, mākslinieku darbnīcās, izglītības iestādēs. Es nevaru teikt: viss, kas bija līdz šim, pastāvēs.”
CultureLab 