Noslēdzies Latvijas Kultūras akadēmijas veiktais pētījums par kultūras projektu un pasākumu nozīmi Rīgas apkaimēs

publ_att_LKA_MLLatvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centra pētnieki sadarbībā ar akadēmijas docētājiem, studentiem un konsultantiem beiguši darbu pie pētījuma “Kultūras pieejamības un līdzdalības iespējas Rīgas apkaimēs”. Lai arī programma “Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014” vēl turpinās, no maija līdz novembrim pētījuma ietvaros tika veikta situācijas analīze piecās Rīgas apkaimēs – Pļavniekos, Sarkandaugavā, Vecmīlgrāvī, Bolderājā un Imantā, vērtējot, kā programmas ietvaros apkaimēs realizētie kultūras projekti ietekmējuši apkaimju attīstību un vai iedzīvotājiem ir svarīga kultūras projektu norise savā apkaimē. Pētījuma ietvaros veikta iedzīvotāju aptauja, intervēti uzņēmēji un kultūras pasākumu organizatori.

Pētījuma rezultāti liecina, ka apkaimēs, kurās tiek investēts vides labiekārtošanā un aktīvās atpūtas nodrošināšanā, iedzīvotāji ir apmierinātāki ar dzīvi, tie vairāk laika pavada kopā ar citiem apkaimes iedzīvotājiem. Šie iedzīvotāji ir atvērtāki pieņemt mākslas darbus un vides objektus. Taču pētījuma dati apliecina arī to, ka apkaimēs ir par maz iedzīvotāju interesēm atbilstošu kultūras pasākumu, lai arī iedzīvotāji izsaka vēlēšanos apmeklēt kultūras un izklaides pasākumus savā apkaimē. Kultūras projektu trūkums apkaimē ir arī viens no nozīmīgiem iemesliem iedzīvotāju neapmierinātībai ar dzīvi savā apkaimē.

Programmas “Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014” tematiskā līnija “Ceļu karte”, kas bija orientēta uz piedāvājumu Rīgas apkaimēs, ir palielinājusi interesi par apkaimēm kā pievilcīgām kultūras pasākumu norises vietām kultūras dzīves organizatoru skatījumā, turklāt pieejamais finansējums nodrošināja iespēju vietējiem apkaimju organizatoriem īstenot savas idejas plašākā mērogā. Kultūras pasākumu piedāvājums 2014. gadā apkaimēs bija lielāks kā iepriekšējos gados, un kultūras pasākumu apmeklētāju skaits arī nedaudz pieauga, nodrošinot nepārtrauktību piedāvājumā.

“Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014” ir apkaimju kultūras dzīves organizatoriem devusi impulsu kultūras pasākumu apmeklētāju skaitu lēnām, bet mērķtiecīgi turpināt palielināt. Viens no būtiskākajiem pētījuma secinājumiem ir tāds, ka Rīgas pašvaldības kultūras dzīves organizatoriem sadarbībā ar nevalstisko organizāciju pārstāvjiem regulāri jāveido stabils kultūras piedāvājums apkaimēs, jo iedzīvotāji neanalizē, kāpēc pasākumi notiek, bet apmeklē, ja tie notiek regulāri. Pētījuma rezultātā iegūtie dati ir nozīmīgs pamats, lai varētu veidot pierādījumos balstītus argumentus lēmumiem par Rīgas apkaimju iedzīvotāju kultūras līdzdalības paaugstināšanas instrumentiem.

Diskusija un aptauja par kultūras finansēšanu Latvijā

Latvijas Kultūras akadēmijas rīkotās starptautiskās zinātniskās konferences „Kultūras krustpunkti 2014” ietvaros 2014. gada 31.oktobrī pl. 16.30 Zirgu pastā (Dzirnavu ielā 46) norisināsies diskusija „Argumenti kultūrai: jaunrade, pētījumi, lobēšana (jeb kāpēc vajag finansēt kultūru?)”, piedaloties māksliniekiem, kultūras dzīves vadītājiem, kultūrpolitikas veidotājiem un kultūras pētniekiem (diskusiju vadīs Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis). Sarunā tiks diskutēts par to, kāds pašreizējā Latvijas kultūras un politiskajā situācijā ir efektīvākais veids, lai pierādītu, ka radošam procesam vajag tērēt nodokļu maksātāju naudu. Vai vispār vajag pierādīt, jo, iespējams, mākslas process un izcils, kvalitatīvs galarezultāts pats par sevi ir nepārprotams arguments? Vai kultūrpolitikas veidotāji un naudas maka turētāji valstī un pašvaldībās ieklausās pētījumos balstītos argumentos? Un kam un kādā formā pētījumu datus vajadzētu politikas veidotājiem izskaidrot? Bet varbūt plašs paziņu loks un lobēšana ir vispārliecinošākā argumentācijas stratēģija? Plānotie diskusijas dalībnieki: LR Kultūras ministre Dace Melbārde, LR Kultūras ministrijas valsts sekretārs Sandis Voldiņš, Valsts Kultūrkapitāla fonda direktors Edgars Vērpe, Latvijas Nacionālā kultūras centra direktora vietniece Signe Pujāte, Valmieras teātra direktore Evita Sniedze, Mazsalacas kultūras centra direktore Dace Jurka, režisors Valters Sīlis, pētnieks Gints Klāsons.

Diskusijā tiks apkopoti aptaujas rezultāti ar atbildēm uz jautājumu par argumentiem kultūras un mākslas finansēšanai. Aptaujas mērķis ir iegūt pēc iespējas plašāku un daudzveidīgāku kultūras jomas pārstāvju viedokli šajā jautājumā.
Anketa atrodama šeit. Aizpildīšana aizņems tikai 3 minūtes!

Diskusijas tiešraidi var noskatīties šeit!

Kur kultūrpolitikā pazudusi amatiermāksla?

Amatiermāksla kā iespēja iedzīvotājiem līdzdarboties kultūras un sociālajā dzīvē ieņem nozīmīgu lomu dažādu valstu kultūrpolitikās. Virspusēji skatoties, šķiet, ka Latvijā amatiermākslai piešķirta īpaša vieta, visvairāk – Dziesmu un deju svētku un Latvijas tēla veidošanas kontekstā, Latvija ir visiem zināma kā “zeme, kur dzied”. Kā amatiermāksla atspoguļojas Latvijas kultūrpolitikas dokumentos? To šajā rakstā analizē sociologs Jānis Daugavietis.

Amatiermākslas termini politikas dokumentos: sinonīmi un „antonīms”

Padomju laikos amatieru kultūras aktivitātes bija pieņemts dēvēt par ‘māksliniecisko pašdarbību’ vai ‘tautas mākslu’, bet mūsdienās dominē vārds ‘amatiermāksla’ (Rasa 2008). Analizējot Latvijas kultūras politikas dokumentu kopu (analizēti ir kopskaitā 38 likumi, īstenošanas ziņojumi un plānošanas dokumenti, kas pieņemti laika posmā no 1992. līdz 2011. gadam), var secināt, ka pagrieziena punkts dažādu sinonīmu izmantošanā ir 2006. gada beigās tapušās ‘Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.-2015. gadam. Nacionāla valsts’, kur lietots praktiski tikai termins ‘amatiermāksla’. ‘Tautas māksla’ gandrīz pilnībā no dokumentiem izzūd ap 2009. gadu. No 2009. gada 1. janvāra Valsts aģentūra Tautas mākslas centrs tiek pārdēvēta par Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūru, zaudējot ‘tautas mākslas’ vārdu. Jāpiezīmē, ka vēl līdz 2008. gadam dažu dokumentu dažās vietās bija palicis vārds ‘pašdarbība’ vai ‘mākslinieciskā pašdarbība’. Savukārt arī ‘tautas māksla’ joprojām ir vēl sastopams dažos pēdējo gadu dokumentos, kā arī senāk pieņemtos, bet joprojām spēkā esošos, likumos un normatīvajos aktos. ‘Tautas māksla’ joprojām bieži sastopams Latvijas nacionālo kultūras institūciju mājas lapās, piemēram, Kultūras ministrijas un Latvijas Nacionālā kultūras centra (iepriekš – Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūra).

Ja salīdzinām, kādas ir vārdu (to sakņu) ‘amatier*’ un ‘profesion*’ attiecības analizētajos kultūras politikas dokumentos, tad pirmais lietots 4,5 reizes retāk (attiecīgi 190 un 852 minējumi), bet vārds (sakne) amatiermāksl* – 5,5 reizes retāk. ‘Amatier*’ atrodams 14 locījumos un formās, ‘profesion*’ – 31.

‘Amatiermākslas likumi’

Latvijā nav īpašu ‘amatiermākslas likumu’. Galvenie kultūras jomu regulējošie likumi, kas tieši attiecas uz amatiermākslu, ir ‘Dziesmu un deju svētku likums’ un ‘Kultūras institūciju likums’, kā arī dažas Saeimas ratificētas starptautiskās konvencijas kultūras jomā.  Svarīgākais kultūrpolitikas plānošanas dokuments ir ‘Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.-2015. gadam. Nacionāla valsts’ (2006). Citu jomu likumi, kas tieši skar amatiermākslu, ir ‘Par pašvaldībām’, ‘Reģionālās attīstības likums’ un ‘Teritorijas plānošanas likums’.
Latvijas dokumentos dominējošā kultūras definīcijā, ko es dēvēju par ‘mantojums un pakalpojums iedzīvotājiem’, praktiski nav vietas amatiermākslai. Šauras izņēmuma taciņas ir tie gadījumi, kad cilvēks vēlas īstenot vienu no savām „augstākajām vajadzībām”, t.i. radoši izpausties, bet nav gājis profesionālās mākslas izglītības ceļu, ko arī valsts piedāvā kā pakalpojumu, vai arī tad, ja viņš ar savām amatieraktivitātēm var cerēt iekļauties profesionāļu pārraudzītā, un tāpēc „kulturāli-mākslinieciski augstvērtīgā”, tradīcijā, piemēram, Dziesmu un deju svētku procesā (1). Būtiski piezīmēt, ka kultūras likumos netiek minēts vārds ‘amatiermāksla’ vai tā sinonīms ‘tautas māksla’ (izņēmums ir ‘Kultūras institūciju likums’, kur katrs šis termins lietots vienu reizi) (2). Galvenajos reģionālās attīstības likumos (‘Par pašvaldībām’; ‘Valsts pārvaldes iekārtas likums’; ‘Reģionālās attīstības likums’; ‘Teritorijas plānošanas likums’; ‘Attīstības plānošanas sistēmas likums’) arī nav šo atslēgas vārdu. Interesants izņēmums ir jēdziens ‘tautas jaunrade’ likumā ‘Par pašvaldībām’. Turpināt lasīšanu “Kur kultūrpolitikā pazudusi amatiermāksla?”

Kultūras pasākumu ietekmes novērtējumu iespējas. “Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014” piemērs

Gints Klāsons, pētnieks, Nodibinājuma „Rīga – 2014” konsultants Eiropas kultūras galvaspilsētas ietekmes novērtējuma izstrādes jautājumos

Avize
Rīga 2014 avīze http://office.riga2014.org

Sešas tematiskās līnijas, vairāk nekā 200 pasākumu, vairāki tūkstoši pasākumu organizācijā iesaistīto (projektu vadītāji, projektu darba grupas, brīvprātīgie), tūkstošiem sadarbības partneru, simtiem tūkstošu skatītāju, klausītāju un aktīvu līdzdalībnieku (tai skaitā, tūristu), vairāk kā 20 miljonu eiro kopējais budžets. Nav šaubu, ka šāda mēroga dižpasākumam būs sociāla, kultūras un ekonomiska ietekme, tomēr jautājums ir – vai un kā to iespējams ‘nomērīt’?

Masu pasākumu sociāli ekonomiskās ietekmes novērtēšana nav jauna tēma kultūras pētniecībā (tās pirmsākumi rodami masu sporta pasākumu ekonomiskās ietekmes mērījumos). Īpaši būtisks lielo pasākumu ietekmes novērtējums ir gadījumos, kad tie tiek daļēji vai pilnībā finansēti no valsts un/vai pašvaldību budžeta, dienaskārtībā uzturot jautājumu par nodokļu ieņēmumu izlietojuma efektivitāti. Tomēr praksē šāda veida novērtējuma pētījumi joprojām ir drīzāk izņēmums, nevis pašsaprotama kultūras pasākumu organizēšanas sastāvdaļa. Tas saistīts gan ar plašām diskusijām par to, vai kultūras pasākumi vispār būtu jāvērtē ekonomisko un sociālo ieguvumu kategorijās, gan ar faktu, ka šāda apjoma novērtējumi prasa būtiskus finanšu un starpdisciplinārus cilvēkresursus.

Masu pasākumu sociāli ekonomiskās ietekmes novērtējums

Latvijā masu pasākumu sociāli ekonomiskās ietekmes novērtējumi līdz šim tikuši īstenoti reti. Par salīdzinoši plašākajiem var uzskatīt Kultūras ministrijas finansētos pētījumus „Dziesmu un deju svētki mainīgā sociālā vidē” (2002., 2007.) un „Dziesmu un deju svētki mainīgā ekonomikas vidē” (2008.g.) (pētījumi pieejami KM mājas lapā), kā arī Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centra īstenoto pētījumu “Dziesmu un deju svētku sociālā ietekme” (2013.g.; projekta vadītāja – Anda Laķe). Atsevišķi novērtējumi tikuši veikti sporta pasākumu jomā (piemēram, Liepājas pašvaldība 2013.gadā veikusi Eiropas rallija čempionāta posma „Rallijs Liepāja – Ventspils” ekonomiskās ietekmes novērtējumu. Skatīt Informatīvais ziņojums par 2013.gada 1.oktobrī neformālajā Eiropas Savienības Sporta ministru sanāksmē izskatāmajiem jautājumiem. Izglītības un zinātnes ministrija. 2013.), savukārt Biznesa augstskolas Turība Starptautiskā tūrisma fakultātes absolvente Edīte Šņepste savā maģistra darbā analizējusi Aglonas reliģisko svētku ietekmi.

Eiropas kultūras galvaspilsētu ietekmes novērtējums

Viens no būtiskākajiem un plašākajiem Eiropas Savienības līmeņa masu pasākumiem kultūras jomā ir Eiropas kultūras gada (turpmāk tekstā – EKG) pasākumu programma. Lai gan šo pasākumu ietekmes novērtējumi tikuši veikti arī agrāk (parasti gan post factum un vairāk kā statistiku apkopojoši, nevis analizējoši ziņojumi), tikai kopš 2007. gada, kad Eiropas kultūras galvaspilsēta bija Luksemburga, tika uzsākta EKG pasākumu programmu sistemātiska un longitudināla (regulāra) novērtēšana. EKG 2007. gada pasākumu programmas novērtējuma pētījuma izstrāde tika uzsākta jau 2004. gadā, un regulāras iedzīvotāju aptaujas uzsāktas jau divus gadus pirms EKG atklāšanas. Turpmākajos gados pasākumu programmas novērtējumus veikušas visas Eiropas kultūras galvaspilsētas – dažas šos pētījumus vairāk izmantojušas kā mārketinga un sabiedrisko attiecību instrumentu, citas savukārt iegūtos datus un informāciju izmanto nacionālā un pašvaldību līmeņa kultūrpolitikas ietekmēšanai un attīstībai.

Kā novērtēt Rīga 2014 programmas ietekmi?

2014. gads, kad Rīga kļuvusi par Eiropas kultūras galvaspilsētu, dod iespēju kultūras dižpasākumu ietekmes novērtējuma metodoloģiju aprobēt un īstenot arī Latvijā, cerot, ka turpmāk tā kļūs par masu pasākumu organizatoru sistemātisku praksi. Darbs pie Rīgas kā EKG pasākumu programmas novērtējuma Latvijas Kultūras akadēmijas asoc.prof. Andas Laķes vadībā tika uzsākts 2013. gadā un turpināsies līdz 2015. gada maijam. Pasākumu programmas novērtējuma ietvaros tiek un tiks veiktas Latvijas un Rīgas iedzīvotāju aptaujas (lauka darbu nodrošina pētījumu centrs SKDS), konkrētu pasākumu apmeklētāju aptaujas (lauka darbu nodrošina Latvijas Kultūras akadēmijas, Latvijas universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes studenti), mediju analīze, projektu budžetu analīze, intervijas un diskusijas ar EKG organizatoriem un projektu vadītājiem, statistikas datu analīze u.c. aktivitātes. Novērtējuma veikšanā sadarbības partneri ir arī vairākas universitātes, kas nodrošina ietekmes novērtējumu uz tūrisma nozari, kā arī mediju analīzi.

Ir daudz un dažādu jautājumu, kurus iespējams definēt un identificēt ietekmes novērtējuma ietvaros – vai pasākumu programma un atsevišķi pasākumi ir labi organizēti, vai pasākumi veicina kultūras patēriņu un līdzdalību, vai pasākumiem ir ilgtermiņa ietekme, vai pasākumi maina pilsētas tēlu, vai pasākumi maina kultūras un tajā strādājošo publisko tēlu, vai pasākumiem ir ekonomiska ietekme, vai pasākumi veicina tūrismu utt. Skaidrs, ka tik plašas pasākumu programmas gadījumā nedz organizācijā iesaistītie, nedz auditorija nebūs vienmēr un pilnībā apmierināta ar visiem pasākumiem. Tādēļ ietekmes novērtējumā būtisks ir jautājums ne tikai par auditorijas vajadzību nodrošināšanu, bet arī pasākumu programmas spēju sasniegt tos sociāli ekonomiskos mērķus, kuri ir būtiski ne tikai EKG pasākumu programmas kontekstā, bet arī kultūras jomai Latvijā kopumā. Un šādā aspektā var izvirzīt vismaz trīs būtiskus jautājumus par EKG potenciāli radīto ietekmi uz kultūras un arī citām jomām Latvijā. Turpināt lasīšanu “Kultūras pasākumu ietekmes novērtējumu iespējas. “Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014” piemērs”

Pētām Eiropas kultūras galvaspilsētas!

 

Rīga 2014. gadā vienlaikus ar Ūmeo pilsētu Zviedrijā ir kļuvusi par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Informācija par Rīga 2014 notikumiem un to vērtējums masu medijos parādās bieži, tomēr “Culturelab” būtiski šķiet aktualizēt šo tēmu pētniecības aspektā. Tādēļ mājas lapā izveidojam atsevišķu sadaļu rakstiem, kā arī vienkopus apkoposim interesantākos pētījumus par citām Eiropas kultūras galvaspilsētām un par Rīgu.

Latvijas iedzīvotāji ir dziedātāji un filmu lejuplādētāji: pētījums par kultūras pieejamību un līdzdalību Eiropas savienībā

Galvenokārt pēdējā gada laikā cilvēki ir veikuši tādas kultūras aktivitātes, kas neprasa lielus līdzekļus – skatījušies vai klausījušies kultūras pārraides TV un radio (72%) vai lasījuši grāmatu (68%). To atklāj “Special Eurobarometer 399” aptauja par kultūras pieejamību un līdzdalību (“Cultural access and participation”), kas veikta 27 Eiropas Savienības dalībvalstīs un Horvātijā. Iepriekšējais pētījums tika veikts pirms krīzes – 2007. gadā, tādēļ interesanti salīdzināt, kādu ietekmi uz kultūras patēriņu ir atstājusi krīze.

Eiropā populāri ir arī kino apmeklējumi (52%) un vēsturisku vietu un pieminekļu (pilis, baznīcas, parki u.tml.) apskate (52%). Apmēram vienādi bieži cilvēki dodas uz muzejiem vai galerijām (37%), klausās koncertus (35%), iet uz bibliotēku (31%) vai uz teātri (28%). Retāk – apmeklē baletu, deju izrādes vai operu (18%). Praktiski visās jomās Latvijā kultūras aktivitāte ir lielāka nekā vidēji Eiropas Savienībā. It īpaši tas attiecas uz jomām, kas prasa finansiālus līdzekļus un klātesamību kultūras pasākumos – Latvijas iedzīvotāji par 8 procentu punktiem vairāk apmeklē vēsturiskās vietas un pieminekļus; bet muzejus un galerijas – par 12 procentu punktiem vairāk nekā vidēji ES iedzīvotāji. Arī koncertus apmeklē biežāk (par 20 procentu punktiem vairāk), bibliotēkas – par 8 procentu punktiem vairāk, teātri – par 15 procentu punktiem vairāk, bet operu, deju un baletu – par 6 procentu punktiem vairāk. Tikai kino apmeklējumu ziņā Latvijas iedzīvotāji jau tradicionāli ir mazāk aktīvi nekā Eiropas iedzīvotāji (52% ES, bet 43% Latvijā, lai gan salīdzinot ar 2007. gadu šis apmeklējums Latvijā ir krietni palielinājies – par 7 procenta punktiem). Iespējams, to var skaidrot ar ierobežotām iespējām kino apmeklēt– Latvijā 25% aptaujāto norādījuši, ka tuvu dzīvesvietai kino nav pieejams vai pieejams ierobežoti (Eiropā kopumā tikai 10% respondentu to norāda kā šķērsli).

Salīdzinot ar 2007. gadu, Eiropas Savienības dalībvalstīs kultūras patēriņš ir krities gandrīz visās kultūras jomās, iespējams, tas atspoguļo ierobežotos līdzekļus, ko cilvēki var veltīt kultūras pasākumiem. Lai gan par 6 procentpunktiem ir samazinājies arī TV un radio kultūras pārraižu skatīšanās un klausīšanās biežums, lai gan tas neprasa nekādus līdzekļus.

Arī aktīvā līdzdalība kultūras aktivitātēs Eiropas Savienībā – dziedot, dejojot, filmējot u.tml., salīdzinot ar 2007. gadu, ir kritusies. Latvijas iedzīvotāji līdzdarbojušies kultūras aktivitātēs gandrīz tik pat bieži kā ES iedzīvotāji, tikai dziedājuši ir vairāk un biežāk – Latvijā 14% respondentu atzīst, ka ir pēdējā gada laikā dziedājuši, bet Eiropā to darījuši tikai 11% respondentu. Toties latvieši ir mazāk nekā kamiņvalstu iedzīvotāji nodarbojušies ar radošu darbību ar datoru palīdzību – rakstījuši vai veidojuši blogus, mājas lapas u.tml. (ES – 8%, Latvijā – 6%).

Salīdzinoši bieži Latvijas iedzīvotāji lieto internetu kultūras mērķiem – katru dienu to dara 13%, kamēr ES – tikai 11%. It īpaši aktīvi Latvijā cilvēki klausās radio un mūziku – 56%, ES – 42%) un lejuplādē filmas, radio un TV programmas (37%, ES – 22%). Salīdzinoši mazāk nekā vidēji ES Latvijas iedzīvotāji internetu izmanto, lai pirktu teātru biļetes, diskus vai grāmatas.