Cēsnieki dalās idejās pilsētas 810 gadu jubilejai

DSC_17542.decembrī Culturelab ar Valmieras Novada fonda un LR Kultūras ministrijas atbalstu organizēja Cēsu iedzīvotāju mini-forumu “Kā Cēsis grib sagaidīt 810 gadu jubileju?”.
Cēsis savu 810.jubileju svinēs 2016.gadā, un šī gadskārta kalpo kā nozīmīgs atskaites punkts iepriekš paveiktajam, nosakot pilsētas nākotnes ieceres. Cēu 800 gadu jubileja, kas tika svinēta 2006.gadā, tika iekļauta UNESCO kultūras notikumu kalendārā un kļuva par būtisku iniciatīvu pilsētas izaugsmei kultūras jomā.

Mini-foruma “Cēsis 810” dalībnieki tika sadalīti darba grupās, katrai piešķirot kādas no spēcīgākajām Cēsu asociācijām – “Radošās Cēsis”, “Zaļās Cēsis”, “Lepnās Cēsis” un “Darbīgās Cēsis”. Pēc darba sesijas grupas prezentēja savu veikumu un varēja novērtēt pārējo idejas, balsojot par tām.

Tā, piemēram, darba grupa “Zaļās Cēsis” ierosināja svinēt svētkus, rīkojot zaļo nedēļu, kas pildīta ar visdažādākajiem pasākumiem, kā arī rīkot akcijas, aicinot iedzīvotājus un uzņēmējus stādīt kokus, tādā veidā dāvinot gaisu nākotnei. “Zaļās Cēsis” ieteica arī izveidot vairāk velosipēdu novietnes, ko savukārt klātesošie papildināja ar ideju par īpaši stilizētu Cēsu novietņu dizainu. Tāpat tika ieteikts rīkot sacensības starp daudzdzīvokļu namiem par atkritumu vākšanu un šķirošanu, otrreizējo materiālu izmantošanu mākslā un īpašu pasākumu rīkošanu, kuros jāiztiek bez elektrības, vai arī apmeklētāji to saražo paši. Turpināt lasīšanu “Cēsnieki dalās idejās pilsētas 810 gadu jubilejai”

Kur kultūrpolitikā pazudusi amatiermāksla?

Amatiermāksla kā iespēja iedzīvotājiem līdzdarboties kultūras un sociālajā dzīvē ieņem nozīmīgu lomu dažādu valstu kultūrpolitikās. Virspusēji skatoties, šķiet, ka Latvijā amatiermākslai piešķirta īpaša vieta, visvairāk – Dziesmu un deju svētku un Latvijas tēla veidošanas kontekstā, Latvija ir visiem zināma kā “zeme, kur dzied”. Kā amatiermāksla atspoguļojas Latvijas kultūrpolitikas dokumentos? To šajā rakstā analizē sociologs Jānis Daugavietis.

Amatiermākslas termini politikas dokumentos: sinonīmi un „antonīms”

Padomju laikos amatieru kultūras aktivitātes bija pieņemts dēvēt par ‘māksliniecisko pašdarbību’ vai ‘tautas mākslu’, bet mūsdienās dominē vārds ‘amatiermāksla’ (Rasa 2008). Analizējot Latvijas kultūras politikas dokumentu kopu (analizēti ir kopskaitā 38 likumi, īstenošanas ziņojumi un plānošanas dokumenti, kas pieņemti laika posmā no 1992. līdz 2011. gadam), var secināt, ka pagrieziena punkts dažādu sinonīmu izmantošanā ir 2006. gada beigās tapušās ‘Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.-2015. gadam. Nacionāla valsts’, kur lietots praktiski tikai termins ‘amatiermāksla’. ‘Tautas māksla’ gandrīz pilnībā no dokumentiem izzūd ap 2009. gadu. No 2009. gada 1. janvāra Valsts aģentūra Tautas mākslas centrs tiek pārdēvēta par Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūru, zaudējot ‘tautas mākslas’ vārdu. Jāpiezīmē, ka vēl līdz 2008. gadam dažu dokumentu dažās vietās bija palicis vārds ‘pašdarbība’ vai ‘mākslinieciskā pašdarbība’. Savukārt arī ‘tautas māksla’ joprojām ir vēl sastopams dažos pēdējo gadu dokumentos, kā arī senāk pieņemtos, bet joprojām spēkā esošos, likumos un normatīvajos aktos. ‘Tautas māksla’ joprojām bieži sastopams Latvijas nacionālo kultūras institūciju mājas lapās, piemēram, Kultūras ministrijas un Latvijas Nacionālā kultūras centra (iepriekš – Nemateriālā kultūras mantojuma valsts aģentūra).

Ja salīdzinām, kādas ir vārdu (to sakņu) ‘amatier*’ un ‘profesion*’ attiecības analizētajos kultūras politikas dokumentos, tad pirmais lietots 4,5 reizes retāk (attiecīgi 190 un 852 minējumi), bet vārds (sakne) amatiermāksl* – 5,5 reizes retāk. ‘Amatier*’ atrodams 14 locījumos un formās, ‘profesion*’ – 31.

‘Amatiermākslas likumi’

Latvijā nav īpašu ‘amatiermākslas likumu’. Galvenie kultūras jomu regulējošie likumi, kas tieši attiecas uz amatiermākslu, ir ‘Dziesmu un deju svētku likums’ un ‘Kultūras institūciju likums’, kā arī dažas Saeimas ratificētas starptautiskās konvencijas kultūras jomā.  Svarīgākais kultūrpolitikas plānošanas dokuments ir ‘Valsts kultūrpolitikas vadlīnijas 2006.-2015. gadam. Nacionāla valsts’ (2006). Citu jomu likumi, kas tieši skar amatiermākslu, ir ‘Par pašvaldībām’, ‘Reģionālās attīstības likums’ un ‘Teritorijas plānošanas likums’.
Latvijas dokumentos dominējošā kultūras definīcijā, ko es dēvēju par ‘mantojums un pakalpojums iedzīvotājiem’, praktiski nav vietas amatiermākslai. Šauras izņēmuma taciņas ir tie gadījumi, kad cilvēks vēlas īstenot vienu no savām „augstākajām vajadzībām”, t.i. radoši izpausties, bet nav gājis profesionālās mākslas izglītības ceļu, ko arī valsts piedāvā kā pakalpojumu, vai arī tad, ja viņš ar savām amatieraktivitātēm var cerēt iekļauties profesionāļu pārraudzītā, un tāpēc „kulturāli-mākslinieciski augstvērtīgā”, tradīcijā, piemēram, Dziesmu un deju svētku procesā (1). Būtiski piezīmēt, ka kultūras likumos netiek minēts vārds ‘amatiermāksla’ vai tā sinonīms ‘tautas māksla’ (izņēmums ir ‘Kultūras institūciju likums’, kur katrs šis termins lietots vienu reizi) (2). Galvenajos reģionālās attīstības likumos (‘Par pašvaldībām’; ‘Valsts pārvaldes iekārtas likums’; ‘Reģionālās attīstības likums’; ‘Teritorijas plānošanas likums’; ‘Attīstības plānošanas sistēmas likums’) arī nav šo atslēgas vārdu. Interesants izņēmums ir jēdziens ‘tautas jaunrade’ likumā ‘Par pašvaldībām’. Turpināt lasīšanu “Kur kultūrpolitikā pazudusi amatiermāksla?”

Kultūras pasākumu ietekmes novērtējumu iespējas. “Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014” piemērs

Gints Klāsons, pētnieks, Nodibinājuma „Rīga – 2014” konsultants Eiropas kultūras galvaspilsētas ietekmes novērtējuma izstrādes jautājumos

Avize
Rīga 2014 avīze http://office.riga2014.org

Sešas tematiskās līnijas, vairāk nekā 200 pasākumu, vairāki tūkstoši pasākumu organizācijā iesaistīto (projektu vadītāji, projektu darba grupas, brīvprātīgie), tūkstošiem sadarbības partneru, simtiem tūkstošu skatītāju, klausītāju un aktīvu līdzdalībnieku (tai skaitā, tūristu), vairāk kā 20 miljonu eiro kopējais budžets. Nav šaubu, ka šāda mēroga dižpasākumam būs sociāla, kultūras un ekonomiska ietekme, tomēr jautājums ir – vai un kā to iespējams ‘nomērīt’?

Masu pasākumu sociāli ekonomiskās ietekmes novērtēšana nav jauna tēma kultūras pētniecībā (tās pirmsākumi rodami masu sporta pasākumu ekonomiskās ietekmes mērījumos). Īpaši būtisks lielo pasākumu ietekmes novērtējums ir gadījumos, kad tie tiek daļēji vai pilnībā finansēti no valsts un/vai pašvaldību budžeta, dienaskārtībā uzturot jautājumu par nodokļu ieņēmumu izlietojuma efektivitāti. Tomēr praksē šāda veida novērtējuma pētījumi joprojām ir drīzāk izņēmums, nevis pašsaprotama kultūras pasākumu organizēšanas sastāvdaļa. Tas saistīts gan ar plašām diskusijām par to, vai kultūras pasākumi vispār būtu jāvērtē ekonomisko un sociālo ieguvumu kategorijās, gan ar faktu, ka šāda apjoma novērtējumi prasa būtiskus finanšu un starpdisciplinārus cilvēkresursus.

Masu pasākumu sociāli ekonomiskās ietekmes novērtējums

Latvijā masu pasākumu sociāli ekonomiskās ietekmes novērtējumi līdz šim tikuši īstenoti reti. Par salīdzinoši plašākajiem var uzskatīt Kultūras ministrijas finansētos pētījumus „Dziesmu un deju svētki mainīgā sociālā vidē” (2002., 2007.) un „Dziesmu un deju svētki mainīgā ekonomikas vidē” (2008.g.) (pētījumi pieejami KM mājas lapā), kā arī Latvijas Kultūras akadēmijas Zinātniskās pētniecības centra īstenoto pētījumu “Dziesmu un deju svētku sociālā ietekme” (2013.g.; projekta vadītāja – Anda Laķe). Atsevišķi novērtējumi tikuši veikti sporta pasākumu jomā (piemēram, Liepājas pašvaldība 2013.gadā veikusi Eiropas rallija čempionāta posma „Rallijs Liepāja – Ventspils” ekonomiskās ietekmes novērtējumu. Skatīt Informatīvais ziņojums par 2013.gada 1.oktobrī neformālajā Eiropas Savienības Sporta ministru sanāksmē izskatāmajiem jautājumiem. Izglītības un zinātnes ministrija. 2013.), savukārt Biznesa augstskolas Turība Starptautiskā tūrisma fakultātes absolvente Edīte Šņepste savā maģistra darbā analizējusi Aglonas reliģisko svētku ietekmi.

Eiropas kultūras galvaspilsētu ietekmes novērtējums

Viens no būtiskākajiem un plašākajiem Eiropas Savienības līmeņa masu pasākumiem kultūras jomā ir Eiropas kultūras gada (turpmāk tekstā – EKG) pasākumu programma. Lai gan šo pasākumu ietekmes novērtējumi tikuši veikti arī agrāk (parasti gan post factum un vairāk kā statistiku apkopojoši, nevis analizējoši ziņojumi), tikai kopš 2007. gada, kad Eiropas kultūras galvaspilsēta bija Luksemburga, tika uzsākta EKG pasākumu programmu sistemātiska un longitudināla (regulāra) novērtēšana. EKG 2007. gada pasākumu programmas novērtējuma pētījuma izstrāde tika uzsākta jau 2004. gadā, un regulāras iedzīvotāju aptaujas uzsāktas jau divus gadus pirms EKG atklāšanas. Turpmākajos gados pasākumu programmas novērtējumus veikušas visas Eiropas kultūras galvaspilsētas – dažas šos pētījumus vairāk izmantojušas kā mārketinga un sabiedrisko attiecību instrumentu, citas savukārt iegūtos datus un informāciju izmanto nacionālā un pašvaldību līmeņa kultūrpolitikas ietekmēšanai un attīstībai.

Kā novērtēt Rīga 2014 programmas ietekmi?

2014. gads, kad Rīga kļuvusi par Eiropas kultūras galvaspilsētu, dod iespēju kultūras dižpasākumu ietekmes novērtējuma metodoloģiju aprobēt un īstenot arī Latvijā, cerot, ka turpmāk tā kļūs par masu pasākumu organizatoru sistemātisku praksi. Darbs pie Rīgas kā EKG pasākumu programmas novērtējuma Latvijas Kultūras akadēmijas asoc.prof. Andas Laķes vadībā tika uzsākts 2013. gadā un turpināsies līdz 2015. gada maijam. Pasākumu programmas novērtējuma ietvaros tiek un tiks veiktas Latvijas un Rīgas iedzīvotāju aptaujas (lauka darbu nodrošina pētījumu centrs SKDS), konkrētu pasākumu apmeklētāju aptaujas (lauka darbu nodrošina Latvijas Kultūras akadēmijas, Latvijas universitātes un Rīgas Stradiņa universitātes studenti), mediju analīze, projektu budžetu analīze, intervijas un diskusijas ar EKG organizatoriem un projektu vadītājiem, statistikas datu analīze u.c. aktivitātes. Novērtējuma veikšanā sadarbības partneri ir arī vairākas universitātes, kas nodrošina ietekmes novērtējumu uz tūrisma nozari, kā arī mediju analīzi.

Ir daudz un dažādu jautājumu, kurus iespējams definēt un identificēt ietekmes novērtējuma ietvaros – vai pasākumu programma un atsevišķi pasākumi ir labi organizēti, vai pasākumi veicina kultūras patēriņu un līdzdalību, vai pasākumiem ir ilgtermiņa ietekme, vai pasākumi maina pilsētas tēlu, vai pasākumi maina kultūras un tajā strādājošo publisko tēlu, vai pasākumiem ir ekonomiska ietekme, vai pasākumi veicina tūrismu utt. Skaidrs, ka tik plašas pasākumu programmas gadījumā nedz organizācijā iesaistītie, nedz auditorija nebūs vienmēr un pilnībā apmierināta ar visiem pasākumiem. Tādēļ ietekmes novērtējumā būtisks ir jautājums ne tikai par auditorijas vajadzību nodrošināšanu, bet arī pasākumu programmas spēju sasniegt tos sociāli ekonomiskos mērķus, kuri ir būtiski ne tikai EKG pasākumu programmas kontekstā, bet arī kultūras jomai Latvijā kopumā. Un šādā aspektā var izvirzīt vismaz trīs būtiskus jautājumus par EKG potenciāli radīto ietekmi uz kultūras un arī citām jomām Latvijā. Turpināt lasīšanu “Kultūras pasākumu ietekmes novērtējumu iespējas. “Rīga – Eiropas kultūras galvaspilsēta 2014” piemērs”

Pētām Eiropas kultūras galvaspilsētas!

 

Rīga 2014. gadā vienlaikus ar Ūmeo pilsētu Zviedrijā ir kļuvusi par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Informācija par Rīga 2014 notikumiem un to vērtējums masu medijos parādās bieži, tomēr “Culturelab” būtiski šķiet aktualizēt šo tēmu pētniecības aspektā. Tādēļ mājas lapā izveidojam atsevišķu sadaļu rakstiem, kā arī vienkopus apkoposim interesantākos pētījumus par citām Eiropas kultūras galvaspilsētām un par Rīgu.

Jauni semināri par veiksmīgu kultūras stratēģiju izveidi

kultura apli“Haritas” un “Culturelab” šoruden piedāvā divus izglītojošus seminārus kultūras nozares vadītājiem un attīstības plānotājiem reģionos par to, kā veiksmīgi integrēt kultūru sava novada vai pilsētas attīsības plānā, balstoties uz saviem unikālajiem kultūras resursiem.

Semināros iepazīstināsim ar kultūrplānošanas un kultūrkartēšanas galvenajiem principiem un metodēm, ko var izmantot stratēģiskā kultūras plānošanā, palielinot kultūras jomas ieguldījumu sava novada vai pilsētas attīstībā. Semināros tiks apskatīti vietējo un ārvalstu pilsētu un lauku teritoriju kultūras stratēģiju piemēri, analizējot dažādās pieejas kultūras stiprināšanai vietējās sabiedrības izaugsmē, izvēloties kultūras attīstības galvenos stratēģiskos virzienus.

1.seminārs 29.10.2013. Valmierā – “Kultūras stratēģiju izstrāde”. Programma Kulturas strategijas izstrade programma. Pieteikšānās līdz 25.10.2013.

2.seminārs 06.11.2013. Valmierā – “Kultūras kartēšana un kultūras novērtēšana”. Programma Kulturkartesana un kulturas indikatori programma. Pieteikšanās līdz 01.11.2013.

Lūdzam pieteikties, rakstot uz e-pastu biedriba.haritas@gmail.com. 

Papildus informācija:
Agnese Grunte, biedrības „Haritas” projektu vadītāja, tel. 28352787.

Semināri tiek organizēti projekta “Kultūra kā instruments demokrātijas un līdzdalības demokrātijas, kā arī kultūras tiesību īstenošanai” ietvaros ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas EEZ finanšu instrumenta un Latvijas valsts atbalstu.

sifeea

Kultūra lauku teritorijās III: Maizes māja

travelers-of-the-year-savova-portrait_60585_600x450
http://travel.nationalgeographic.com/travel/travelers-of-the-year/nadezhda-savova/

Turpinot stāstu par kultūras nozīmi lauku teritoriju attīstībā, minēsim piemēru par to, kā Nadežda Savova Bulgārijā, pussabrukušā mājā ar vietējo iedzīvotāju atbalstu un iesaistīšanos izveidoja vietējo kultūras centru, vienlaikus attīstot sociālo uzņēmējdarbību.

Nadežda Savova, kas tolaik strādāja UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma jomā un studēja Prinstonas Universtitātē ASV, mantoja Bulgārijā, Gabrovā vecmāmiņas māju. Viņa nolēma kopā ar brīvprātīgajiem šajā mājā sākt cept maizi – izveidoja Maizes māju un vienlaikus arī kultūras centru. Jau iepriekš, dzīvojot Brazīlijā, viņa konstatēja, ka māksla var nojaukt robežas starp dažādām sabiedrības grupām – bagātajiem un nabagiem, veciem un jauniem u.tml. Brazīlijā, piemēram, ir tradīcijas pārdot ēdienus uz ielas un tos pērk visi, neatkarīgi no sociālā stāvokļa.

Uz viņas atjaunoto vecmāmiņas māju nāca vietējie iedzīvotāji un kopā cepa maizi. Izrādījās – tas ir lielisks veids, kā cilvēkiem sapazīties un sarunāties, kamēr cepas maize, nodarboties ar dažādām mākslinieciskām aktivitātēm. Šī māja pārvērtās par vietējās sabiedrības kultūras centru un arī maizes ceptuvi. Vēlāk arī citās valstīs cilvēki ieinteresējās par šo ideju un tagad jau ir izveidojies maizes māju sadarbības tīkls, kurā darbojas maizes mājas 12 valstīs 5 kontinentos: Brazīlijā, Bulgārijā, Ēģiptē, Itālijā, Izraēlā, Korejā, Peru, Rumānijā, Krievijā, Dienvidāfrikā, Lielbritānijā.

Video stāsts: Social entrepreneurship: Nadezhda Savova at TEDxBG