Valsts sekretāru sanāksmē ir izskatītas „Sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādnes 2010. – 2019.gadam”, un ar šo plānošanas dokumentu var iepazīties ikviens interesents.
Dokumentā definētas sabiedrības integrācijas politikas galvenās mērķa grupas – etniskās minoritātes jeb mazākumtautības, t.sk. romi, nepilsoņi, iedzīvotāji, kas pakļauti neiecietīgai attieksmei un diskriminācijai, jo sevišķi rasu un etniskajai, imigranti un sabiedrība kopumā. Tāpat nosaukti galvenie kritēriji sabiedrības integrācijas politikas veidošanā – starpkultūru dialoga attīstība, etniskās, nacionālās un valstiskās identitātes stiprināšana, valsts valoda, pilsoniskā līdzdalība, pilsonība, pret-diskriminācija un iecietības veicināšana.
Kā viens no mērķiem izvirzīts attīstīt starpkultūru dialogu, kā arī tiek uzsvērts, ka kultūru dialogs tiek uzskatīts par optimālu formu mūsdienu kultūras savstarpējo attiecību organizācijā un nesaskaņu novēršanā.
Lai arī kultūra un starpkultūru dialogs atkārtoti tiek minēti gan pie mērķiem, gan realizācijas mehānismiem, tomēr kultūras loma integrācijā tiek skatīta samērā šauri. Dokumentā ir atsauce arī uz Kultūras ministriju kā sadarbības partneri šo mērķu īstenošanā un uz Valsts kultūrpolitikas vadlīnijām 2006. -2015.gadam „Nacionālā valsts”.
No vienas puses Kultūras ministrija pašlaik nav definējusi aktīvu nostāju un vēlmi piedalīties sabiedrības integrācijas jautājumu risināšanā. Protams, ir lietas, kas tiek atbalstītas valstiskā līmenī (piemēram, teātru trupas, kas darbojas krievu valodā), tomēr uz „integrāciju” pamatā tiek attiecināts atbalsts mazākumtautību kultūras biedrībām.
No otras puses, arī integrācijas politikas nostādnes tā īsti neparedz kultūrai plašāku lomu, kas apvertu visas sabiedrības mērķgrupas (ne tikai etniskajā kultūrā ieinteresēto sabiedrības daļu), lai gan valstiskā līmenī varētu vismaz izcelt, atbalstīt un vairot visas tās nelielās integrācijas programmas un projektus, ko vairāk pēc savas iniciatīvas jau tagad īsteno daži muzeji un koncertorganizācijas. Tāpat aizmirsts ir Kultūras ministrijas izstrādātais kultūras kanons, kuru sākotnēji tika paredzēts izmantot kā instrumentu izglītības un integrācijas jomā.
Piemēram, Nīderlandē ir speciāls atbalsts profesionālām kultūras institūcijām, kas īpaši iesaista auditoriju, kas nāk no dažādām kultūrām. Eiropas kultūrpolitikas portālā “Compendium” Nīderlandes apskata nodaļās 4.2.1. un 4.2.3.var izlasīt dažus piemērus, kā veicināt integrāciju ar kultūras palīdzību.
CultureLab 